Kāda turpmāk būs Eiropas Savienības Kopējā lauksaimniecības politika un kādu iespaidu tā atstās uz lauksaimniecības un lauku nākotni Latvijā?

Šī tēma ir viens no iemesliem, kāpēc aizvadītajā nedēļā Smiltenē, viesu namā “Oāze”, ieradās zemkopības ministrs Kaspars Gerhards, lai tiktos ar nevalstiskās organizācijas “Lauksaimnieku apvienība” biedriem.

Šī biedrība ir dibināta 2011. gadā, apvienojoties vairākām reģionālajām lauksaimnieku apvienībām, lai panāktu lielāku ietekmi un balsstiesības valsts un sabiedriskajās organizācijās un līdzvērtīgi darbotos lauksaimniekiem svarīgu lēmumu pieņemšanā. Pašlaik organizācija apvieno dažādu lauksaimniecības nozaru biedrus no Vidzemes un Latgales un ir atvērta jauniem biedriem, jo, lai lauksaimnieks pateiktu savu domu tā, ka to sadzird valdībā, ir vajadzīgs vienots spēks. Biedrības “Lauksaimnieku apvienība” valdes priekšsēdētāja ir Blomes pagasta zemnieku saimniecības “Dimanti” (piena lopkopība) saimniece Sandra Stricka.

Pirms  “Lauksaimnieku apvienības” biedru uzklausīšanas un viņu informēšanas par Zemkopības ministrijas darba aktualitātēm ministrs Kaspars Gerhards sniedza interviju laikrakstam “Ziemeļlatvija”.

– Jau esat uzsvēris, ka ir svarīgi nodrošināt stipru un efektīvi funkcionējošu Kopējo lauksaimniecības politiku, un ir ļoti svarīgi zināt, kā plānotais papildu finansējums tiks sadalīts dalībvalstu starpā un kad lauksaimnieki šos līdzekļus saņems, bet pagaidām nav skaidrs, par kādu summu tas palielinās Eiropas Savienības finansējumu Latvijai un vai sadalījums būs vienlīdzīgs.  Ko no savas puses lietas labā dara Zemkopības ministrija?

Kaspars Gerhards: – Šobrīd ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā tiek veidota Eiropas Savienības jaunā Kopējā lauksaimniecības politika, kas būs spēkā nākamajā plānošanas periodā. Protams, tas ir visaptverošs Eiropas lēmums, bet tajā pašā laikā katra valsts, arī Latvija, izstrādā savu stratēģisko plānu un savus priekšlikumus, kādus darbus veiks, kāds atbalsts būs katrā konkrētajā nozarē. No vienas puses, ir darbs, ko dara Zemkopības ministrija, gatavojot attiecīgos dokumentus, bet, no otras puses, ir svarīgi, lai lauksaimnieki  reģionos – Vidzemē, Kurzemē, Latgalē, Zemgalē – šo jauno lauksaimniecības politiku varētu īstenot, un tāpēc šī saikne ir ļoti svarīga. Veidojot savus plānus, mums ir jāņem vērā lauksaimnieku viedokļi, viņu priekšlikumi un redzējums gan par tiem darbiem, kas būtu prioritāri, gan par tiem, kas varbūt ir ne tik svarīgi. Mums ir ļoti svarīgi nodrošināt  stabilu lauksaimniecību ne tikai šogad, nākamgad un  aiznākamgad, mums ir jādomā ne tikai par  Latvijas lauksaimniecības nozari, bet arī par lauku apdzīvotību, kā mēs to varēsim nodrošināt tā, lai gan mūsu bērni, gan mūsu mazbērni varētu dzīvot labklājīgu, piesātinātu, kvalitatīvu dzīvi.

– Kādi ir signāli no Briseles attiecībā uz jauno Kopējo lauksaimniecības politiku? Lasīju jūsu ziņojumu, ka diemžēl pagaidām Latvija neredz progresu tiešo maksājumu izlīdzināšanā dalībvalstu starpā, kā rezultātā Latvijā joprojām saņem vismazākos tiešmaksājumus.

– Tiešmaksājumu izlīdzināšana mums vienmēr bijis ļoti aktuāls jautājums. Ir paredzēts palielinājums. Tiešmaksājumi un kopējā summa pieaugs, bet mums ir ļoti svarīgi, lai Latvijai būtu vienādi nosacījumi ar citām Eiropas Savienības (ES) valstīm, neraugoties uz spiedienu, kas nāk no citām ES valstīm. Šis spiediens ir milzīgs un atstāj vistiešāko iespaidu uz to, kādās nozarēs specializējas mūsu lauksaimnieki, ko viņi var izdarīt, kur viņiem nav pietiekamu līdzekļu, tāpēc mēs par šo jautājumu turpinām uzstāt. Premjers šovasar piedalīsies Eiropadomes sēdēs (attālinātā režīmā – redakcijas piezīme) ar skaidru mērķi panākt papildu finansējumu Latvijas lauku nozarei. Dalībvalstu ir daudz, tāpēc vienoties nav vienkārši, bet ir pozitīvas tendences. Ir virziens uz plānu piesaistīt līdzekļus, ņemot vērā “Covid-19” ietekmi, proti, izskanējis priekšlikums visai lauksaimniecības nozarei Eiropas Savienībā novirzīt papildu 26 miljardus eiro. Tas ir konkrēti iezīmēts skaitlis, kas Latvijas gadījumā arī varētu rezultēties nopietnos papildu finansējumos.

– Jūs nesen uzsvērāt, ka Eiropas Komisijas jaunie klimata un vides mērķi ir ļoti ambiciozi un ceļš līdz to sasniegšanai būtiski ietekmēs lauksaimniecību un pārtikas ražošanas nozari.

 – Ar vidi saistīti jauni mērķi ir dažādās stratēģijās, bet mums ir zināmas priekšrocības. Ja tuvāko 10 gadu laikā jāpalielina bioloģiskās platības par 25 procentiem, tad  mums ir 14 procenti, divreiz vairāk nekā Eiropas Savienībā vidēji. (Latvijā pašlaik ir vairāk nekā 4500 uzņēmumu, kas sertificēti atbilstoši bioloģiskās lauksaimniecības prasībām, no tiem vairāk nekā 4200 ir lauksaimnieki, kuri apsaimnieko vairāk nekā 474 tūkstošus hektāru, no kuriem aptuveni 290 tūkstoši hektāru ir lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kas veido 14 procentus no kopējās lauksaimniecības zemju platības. Eiropas Savienībā bioloģiski sertificēto platību ziņā Latvija atrodas 7. vietā – redakcijas piezīme.) Esam veikuši priekšdarbus un savā piedāvājumā paredzam būtiski palielināt resursu apjomus arī bioloģiskajai ražošanai, iezīmēts arī tas, ka būtu jāveic investīcijas jautājumos, kas saistīti ar klimatu, piemēram, jaunajās tehnoloģijās. Viens no  jautājumiem, par ko šobrīd diskutēsim, ir tas, kā šīs investīcijas dalīt pa dažādām lauksaimnieku grupām.

– Kā īstenojas Zemkopības ministrijas plāns par 45,5 miljonu piešķiršanu lauksaimnieku atbalstam saistībā ar “Covid-19” krīzi? Cik zinu no sarunām ar zemniekiem, tad lauksaimniekiem, piemēram, piena ražotājiem, šī atbalsta programma vēl nav atvērta. (Atgādinām, ka atbalsts paredzēts piensaimniekiem, gaļas lopu audzētājiem, pārtikas pārstrādes uzņēmumiem un tiem ēdināšanas uzņēmumiem, kam skolu ēdnīcu slēgšanas dēļ aizgāja postā krājumi noliktavās.)

‒ Mums ir laiks līdz jūlija vidum, attiecīgi vēl ir pietiekami daudz laika katram saimniekam, katram ražotājam izvērtēt, vai viņam būs kaut kas nepieciešams. Šobrīd esam saņēmuši tikai dažus iesniegumus, pamatā no pārtikas pārstrādātājiem. Tātad šobrīd šī nauda nav būtiski novirzīta, bet,  skatoties, kā mēs varam tālāk virzīties, jūnijā valdības sēdē tika precizēti  noteikumi, kas paredz   vienkāršāku aprēķinu. Mēs izlīdzinām noteikumus, kas nesen tika pieņemti Lietuvā, lai arī mūsu lauksaimnieki, kas ļoti lielu procentu, vairāk nekā trešo daļu, piena eksportē uz Lietuvu, būtu vienādos konkurences apstākļos. Mums bija bažas par uzņēmumiem, kas ēdina skolas un bērnudārzus, bet tagad ir iezīmējies, ka šajā jomā nav tik lielu problēmu. Taču gribu teikt, ka krīze var iet gan uz vienu, gan otru pusi, un situācija var mainīties. Mums vēl daudz darba katram darāms, bet ļoti svarīgi ir tas, ka šis valdības lēmums par atbalstu nozarei deva iespēju katram lauksaimniekam rēķināties, vai viņam būs vai nebūs nepieciešams atbalsts. Govi nevar izslēgt kā iekārtu rūpnīcā.

VIEDOKĻI

Ivars Ādamsons, Smiltenes pagasta zemnieku saimniecība “Rožkalni” (augkopība, graudaugu audzēšana): 

– Domājot par jauno Eiropas Kopējo lauksaimniecības politiku, man ir bažas par to, ka vairāk pievērsīs uzmanību visam citam, tikai ne tam, kas ir saistīts ar ražošanu, piemēram,  investīcijas lielajiem saimniekiem būs vērstas uz to, lai tās būtu videi draudzīgas. Mazāk tiek runāts par ražošanu, par ieņēmumiem, taču, ja būs ieņēmumi, tad būs nodokļi un būs attīstība. Bet šeit – ja  lauksaimniekam jāpērk tehnika, tad ar satelītiem, dārgākiem kompjūteriem, kas sekos līdzi, ko tu izsmidzini, nomēslo, iesēj un tā tālāk. Tās ir dārgas iekārtas. Tērēsim tām naudu, un tādējādi mūs spiedīs ražot dārgāku pārtiku. Pilsētniekam klausoties šķiet ļoti labi, taču samazinās platības, kas ražo. Vairāk rēķina bioloģisko produkciju, kam vismaz pagājušajā gadā nebija tirgus, jo nebija pieprasījuma dārdzības dēļ, un liela daļa atdeva savus saražotos graudus turpat, kur komerciālie ražotāji. Iznāk buksēšana – mēs samaksājam par to lielu naudu, bet lielai daļai šī produkcija nav vajadzīga. Ja mēs visi sāksim ražot bioloģiski, kas atkal pilsētniekiem šķitīs jauki, ir jautājums, vai cilvēki gribēs tādus produktus pirkt? Tur būs kukainis kaut ko nograuzis vai caurumu kartupelī, ābolā vai zirnī izurbis. Vai tikai pilsētnieki neaizies uz komerciālo plauktu, kur ir smuks zirnis bez kukaiņa apgrauzumiem? Mēs jau tā ražojam integrēti, mums ir pats minimums – nezāļu apkarošana, kukaiņu apkarošana, ja uznāk kāda graudaugu slimība, tad tās apkarošana, un viss. Vakareiropai šie rādītāji ir krietni lielāki. Pieļauju, ka Eiropa grib, lai mēs te (Latvijā) vispār neražojam. Eiropas Kopējā lauksaimniecības politika būs atkarīga no tā, kā katra valsts mācēs nostādīt jautājumu. Arī no mūsu premjera tas ir atkarīgs, jo viņš jau liks parakstu apakšā. Latvijai nav naftas, gāzes, ko mēs ražosim, ja tikai sēsim un neko nenovāksim un nepārdosim ārējā tirgū? Mums nebūs ieņēmumu. No kā mēs pelnīsim? No kā dzīvosim?

Sandra Stricka, Blomes pagasta zemnieku saimniecība “Dimanti” (piena lopkopība): 

– Mūsu premjeram un zemkopības ministram Eiropā noteikti ir jācīnās par to, lai Eiropas Komisija nenoteiktu tiešmaksājumu griestus, bet mums pašiem jāseko līdzi, lai ministrija vienoto platību maksājumus maksā diferencēti gan pēc augsnes auglības, gan pēc meteoroloģiskā stāvokļa. Katra dalībvalsts jaunajā periodā var izvēlēties maksājumiem savus nosacījumus, un tas būs kas tāds, kas Latvijā līdz šim nav bijis. Katrā ziņā man zemkopības ministra Kaspara Gerharda darbība ļoti patīk, ministrs ir aktīvs, uzklausa lauksaimniekus un ir apsolījis arī turpmāk tikties ar “Lauksaimnieku apvienības” biedriem. Arī mums pašiem jābūt aktīviem, jāapmeklē sanāksmes tiešsaistē vai jābrauc uz ministriju, ja mūs aicina. Tas, kāda būs Eiropas jaunā Kopējā lauksaimniecības politika, ļoti ietekmēs arī piena lopkopības nozari kaut vai to pašu emisiju dēļ, jo skaitās, ka lopi ir lielākie emisijas taisītāji (metāna emisijas – redakcijas piezīme). Visi pasākumi, kas būs, piemēram investīcijās, lielajiem lauksaimniekiem būs 100 procenti saistīti ar vides prasībām, mazajiem – 30 procenti. Nīderlandē un citur Eiropā jau tiek domāts par emisijas samazināšanu, samazinot ganāmpulkus. Taču zaļā politika, manuprāt, nāk par vēlu, jo saimniecības ir jau izveidotas tik lielas, cik ir. Taču arī sabiedrība  prasa zaļo politiku. Tiklīdz es sāku vadāt kūtsmēslus, tā internets ir pierakstīts pilns. Sabiedrībai ir absolūti nepareizs viedoklis par lauku darbībām. Kad kūtsmēslus ved, tie smird, taču tas nav kaitīgi veselībai. Mūsdienās lielākā daļa cilvēku ir aizgājuši projām no laukiem un aizmirsuši, no kurienes nākuši, kā tur cilvēki slaukuši govis un barojuši cūkas. Kas attiecas uz situāciju piena lopkopībā Latvijā, tad uzskatu, ka šādai piena iepirkuma cenai nav pamata ne aprīlī, ne tagad.

Bizness

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju