Nav pamata domāt, ka vīruss pēkšņi izzudīs

Pēdējo trīsarpus mēnešu laikā, kas Latvijas vēsturē paliks ar “Covid-19” nospiedumu, viens no mūsu valstī zināmākajiem cilvēkiem ir ārsts, epidemiologs Jurijs Perevoščikovs.

Tieši viņš, būdams galvenais Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) pārstāvis epidēmijas kontekstā, ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību informēja un joprojām informē sabiedrību par jaunumiem koronavīrusa izplatībā un ierobežošanā. 

Jurijs Perevoščikovs ir SPKC Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors, arī valsts galvenais epidemiologs ar lielu pieredzi un zināšanām un kopā ar saviem  kolēģiem gatavoja informāciju un sniedza priekšlikumus Krīzes vadības padomei, un turpina sekot epidemioloģiskās situācijas attīstībai un veiktajiem pasākumiem saistībā ar jaunā koronavīrusa (“Covid-19”) izraisīto uzliesmojumu. 

Lai gan situācija ar vīrusa izplatību Latvijā vēl aizvadītajā nedēļā bija stabila, sabiedrībai vēl aizvien ir jāievēro vairāki nosacījumi, lai saslimšana ar “Covid-19” nepieaugtu un arī turpmākajos mēnešos būtu iespējams mazināt ierobežojumus. Turklāt no ārzemēm tiek saņemti trauksmes signāli, piemēram, 23. jūnijā karantīnas režīms atkal tika izsludināts Vācijā, Gīterslo apgabalā, kur vīruss uzliesmoja kādas lopkautuves un gaļas pārstrādes uzņēmuma darbinieku vidū un inficēšanās tika atklāta aptuveni 1500 strādniekiem. Jauns “Covid-19” epidēmijas uzliesmojums šomēnes skar Ķīnas galvaspilsētu Pekinu un ir sācies pārtikas vairumtirdzniecības tirgū. Lai ierobežotu infekciju, Pekinā tika noteikti dažādi ierobežojumi, tai skaitā stingri kontrolējot iedzīvotāju pārvietošanos.

Ņemot vērā gan šādus jaunus koronavīrusa perēkļus pasaulē, gan arī runas par iespējamu “Covid-19” otro vilni, “Ziemeļlatvija” šomēnes uzaicināja Juriju Perevoščikovu uz interviju.

“Ziemeļlatvija”: – Kamēr dažviet ārzemēs atkal tiek ieviests karantīnas režīms, Latvijā izskanējis aicinājums “Covid-19” laika plakātus un citus informatīvus materiālus neizmest, bet nodot Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam kā vēstures liecību. Latvijā epidemioloģiskā situācija stabilizējas, jūnija nogalē jauni saslimšanas gadījumi netika reģistrēti vairākas diennaktis pēc kārtas. Vai var uzskatīt, ka mums viss jau aiz muguras un tagad varam dzīvot mierīgi, nebaidoties saslimt, vai tomēr, piemēram, Polijā, Vācijā un Ķīnā, novērotie jaunie “Covid-19” uzliesmojuma gadījumi ir jāuztver nopietni, ar domu, ka arī Latvija no šādas situācijas nav pasargāta?

Jurijs Perevoščikovs: – Neviens to nevar zināt. Mēs šo vīrusu pētām un mācāmies ar to sadzīvot tikai piecus mēnešus. Citus vīrusus, piemēram, masalu, gripas vai Ebolas vīrusu, mēs zinām diezgan ilgu laiku, bet šī nesen atklātā koronavīrusa, kas izraisa saslimšanu ar “Covid-19”, uzvedība ilgtermiņā nav zināma. Pagaidām nekas neliecina, ka tas pazudīs no mūsu zemeslodes vismaz tuvākajā laikā. Mēs sekojam līdzi statistikai gan Eiropas Savienības, gan visas pasaules mērogā, un pasaules mērogā inficēto cilvēku skaits, par ko paziņo centralizēti, jūnijā katru dienu pieauga, vislielāko pieaugumu deva Dienvidamerika, savukārt Eiropas Savienības valstīs pēc strauja krituma jau ilgāk kā mēnesi saslimstība ar Covid-19 vairs nemazinās. To, kas notiks tālāk, ir grūti  prognozēt, taču padomāsim loģiski, – pandēmija, kad ar “Covid-19” visos kontinentos saslima miljoni, sākās ar vienu cilvēku, ar pirmo jeb nulles pacientu, un dažu mēnešu laikā infekcija izplatījās visā pasaulē. Slimību izraisa vīruss, kas pats par sevi neizplatās, vīrusu izplata cilvēki, cilvēku uzvedība un dzīves apstākļi ir noteicošais faktors. Runājot par infekcijas slimībām, jau viens gadījums ir brīdinājums tam, ka varētu parādīties nākamie. Mēs zinām, kā koronavīruss izplatās, zinām tā saukto infekcijas reproduktivitātes koeficientu, cik cilvēku vidēji var aplipināt viens pacients. Jau sākumā vidēji bija aprēķināts, ka viens “Covid-19” slimnieks nodod šo vīrusu tālāk diviem trijiem cilvēkiem, viņi atkal katrs nodod to nākamajiem diviem trijiem, un šādi pat no viena gadījuma var veidoties pietiekami strauja infekcijas izplatīšanās. Profilakses pasākumu mērķis ir samazināt vīrusa reproduktivitātes koeficientu, lai tas nepārsniegtu vieninieku, tikai tad infekcija būs uzveikta.

– Latvijā šobrīd to ir izdevies apturēt. Tiek uzsvērts, ka tā noticis, pateicoties laikus izsludinātajai ārkārtas situācijai un ieviestajiem ierobežojošiem pasākumiem, kas nu ir mīkstināti. Un ja nu, sabiedrībai sākot dzīvot šādos mīkstinātos apstākļos, situācija mainās uz slikto pusi? 

– Epidemioloģiskā situācija jūnijā rāda, ka mums ir labi panākumi. Kontrolēt šo slimību uzsākām, nesagaidot milzīgu pieaugumu, bet pieaugums tāpat turpinājās četras nedēļas, neraugoties uz veiktajiem pasākumiem, jo pasākumi nevar apturēt inficēšanās gadījumus, kas notikuši jau iepriekš. Tomēr tik un tā ar minimāliem ierobežojumiem salīdzinājumā ar citām valstīm mēs šo epidēmiju apturējām diezgan veiksmīgi. Taču vīrusa vietējā transmisija (pārnešana) joprojām pastāv. Jūnijā bija daži gadījumi, kad nevarējām skaidri noteikt inficēšanās avotu, jo saslimušais cilvēks nav bijis ārzemēs, nav kontaktējies ar “Covid-19” slimnieku, tas nozīmē, ka viņš dabūjis šo infekciju kaut kur sabiedrībā. “Covid-19” infekcija ir ļoti viltīga. Tās klīniskā izpausme variē no bezsimptomu formas, kad cilvēks izdala vīrusu, bet neviens nezina, ka viņš ir infekciozs, līdz ļoti smagam stāvoklim, kad ir nepieciešama reanimācija un intensīvā terapija, lai glābtu cilvēkam dzīvību. Smaga klīniskā gaita ir novērota cilvēkiem, kuri ir gados veci, un cilvēkiem, kuriem ir hroniskas saslimšanas, un tādu cilvēku skaits (ar hroniskām saslimšanām) Latvijā ir liels. Ir vēl viena lieta, tagad tā skaidri zināma, –  pacients kļūst infekciozs divas dienas, pirms parādās simptomi. Cilvēks var nezināt, ka pēc divām dienām viņam būs temperatūra, klepus un citi simptomi, kad jau var domāt par šo slimību, bet viņš tikmēr var pārvietoties, kontaktēties, būt sabiedrībā, darba vietā, pasākumā, ar draugiem, darba kolēģiem. Tur arī pastāv riski. Mēs šo vīrusu izplatām, izelpojot, runājot, šķaudot, klepojot. Ieelpojot vīruss nokļūst uz gļotādām degunā, mutē, acīs, tie ir infekcijas ieejas vārti, kā cilvēks inficējas. Otrs variants – infekcioza persona klepojot izdala sīkus pilienus, sīkas daļiņas nokļūst uz priekšmetiem un kādu laiku tur paliek. Ja mēs ar rokām pieskaramies šiem priekšmetiem un pēc tam savai sejai (mutei, degunam, acīm), tad vīrusu paši ar savām rokām varam “ienest” savā organismā. Ja šie divi momenti būtu novērsti, tad vīruss nevarētu izplatīties. Ierobežojošie pasākumi bija vērsti uz vīrusa izplatīšanās ķēdes pārraušanu. Tātad mēs zinām šīs ķēdes vājākus posmus, un līdz ar to, kā ierobežot vīrusa izplatīšanos. Tie ir nefarmaceitiskie pasākumi – divu metru fiziskā distancēšanās, roku higiēna, slimnieku izolēšana un kontaktpersonu mājas karantīna. Tas, vai mūsu uzvedība vienmēr ir pareiza, lai nepieļautu sevi inficēt vai nepieļautu inficēt savus līdzcilvēkus, ir mūsu pašu rokās. Ir jāievēro piesardzības pasākumi, kaut vai tā pati roku mazgāšana, un jāapzinās, ka nezināms cilvēks vai pat darba kolēģis varētu būt potenciāli infekciozs. Labāk lieku reizi nekontaktēties vai ievērot nepieciešamo distanci (divus metrus).

– Vai ir pamats runāt par “Covid-19” otro vilni?

– Nav pamata domāt, ka vīruss pēkšņi izzudīs. Par otro vilni runā tāpēc, ka respiratoro jeb elpceļu vīrusu vasarā ir mazāk, bet rudenī sākas vīrusu infekciju pieaugums, mēs slimojam, ir klepus un drudzis, un ziemā saslimšanas turpinās. Arī līdz šim jau zināmie četri citi koronavīrusi uzrāda maksimālo aktivitāti aukstajā gada laikā. Nav tādu datu, lai mēs apgalvotu, ka “Covid-19” izraisošais koronavīruss būtu pavisam citādāks. Taču nav arī datu par to, ka šo vīrusu būtiski varētu ietekmēt klimatiskie apstākļi. Šā vīrusa izplatīšanās notiek arī tropu zemēs, kur gaisa temperatūra dienā ir plus 30 grādu un vairāk. Taču mēs jau mākam šo vīrusu efektīvi kontrolēt, un mums jau ir pietiekamā daudzumā individuālie aizsardzības līdzekļi, kā nebija pandēmijas sākumā. Ir instrukcijas un rekomendācijas, ko darīt ārstniecības un sociālās aprūpes iestādēs, darba vietās.

– Vai jūs ieteiktu šovasar ceļot ārpus Latvijas, ņemot vērā, ka “Covid-19” nekur nav pazudis?

– Ja mēs gatavojamies kādam nopietnam notikumam savā dzīvē un gada laikā plānots ceļojums nav ikdienas pasākums, tad mēs parasti izvērtējam to, kas mūs varētu gaidīt un vai būsim spējīgi optimāli reaģēt uz neparedzētiem notikumiem. Protams, mēs varam plānot ceļojumu, bet būtu labi jau iepriekš apdomāt, ko darīsim, ja tajā valstī, uz kuru dosimies, atkal būs pieaugums saslimstībai ar “Covid-19”? Vai būs papildu faktori, kas varētu ietekmēt mūsu ceļojumu, un kāds ir mūsu plāns “B”? Ja mēs plānojam tuvākajā laikā braucienu uz ārzemēm, būtu vērts padomāt, kāda varētu izvērsties situācija viesnīcā, kurā plānots nakšņot un uz kuru varētu sabraukt cilvēki no visas pasaules, vai  būsim gatavi tam, ja mūs palūgs palikt kādu laiku karantīnā, vai darba devējs pagarinās mūsu atvaļinājumu, vai viesnīca apmaksās šīs papildu dienas karantīnā, vai varēs garantēt mūsu drošību, vai tiks ietekmēta mūsu atgriešanās Latvijā, ja gadījumā mēs paši inficēsimies. Kopējā nostāja tagad ir tāda, – ja redz, ka pasažieris ir slims, viņu nelaiž lidmašīnā. Tagad gan lidošana zināmā mērā ir droša, piesardzība ir pietiekami augstā līmenī. Cilvēki, kuri ceļo, arī lidmašīnās lieto sejas aizsargmaskas. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja lidmašīnā ir pasažieris, kuram ir vīruss, un viņš varbūt nejūt, ka ir slims vai grib to noslēpt, tad, lietojot sejas aizsargmasku, viņš neizelpo šo vīrusu tālāk par dažiem centimetriem no savas mutes un deguna un pilieni nevar sasniegt tuvumā sēdošos pasažierus.

– Vairāki cilvēki man stāstījuši par sabiedriskajā transportā novēroto, un arī pati esmu redzējusi, ka gan sabiedriskajos transportlīdzekļos Rīgā, gan starppilsētu autobusos sejas aizsargmaskas visi pasažieri nelieto, vai arī, ja tās ir, tad viena daļa šo sejas aizsegu noņem drīz vien pēc iekāpšanas autobusā.

– Lietot sejas aizsargmaskas vai lakatiņus sejas aizsegam sabiedriskajā transportā ir svarīgi, jo tur pēc ierobežošanas pasākumu mazināšanās arvien grūtāk ievērot distancēšanos. Ja pasažieru ir daudz un ja starp viņiem būs kāds inficēts ar “Covid-19”, tad brauciena laikā šis cilvēks var inficēt daudzus. Diez vai visa dzīve atgriezīsies pie tādiem stingriem ierobežošanas pasākumiem, kādi bija ārkārtas situācijā. Visticamāk, šādu pasākumu būs arvien mazāk, tie arvien vairāk tiks aizstāti ar rutīnas higiēnas pasākumiem, ar to, lai cilvēki sabiedriskajās vietās varētu distancēties, lai viņiem būtu nodrošināta roku mazgāšana un dezinfekcija, bet gadījumā, ja distancēšanās nav iespējama, tad tādos gadījumos cilvēkiem  būtu jāpiedāvā sejas aizsargmaskas vai lakatiņi. Tas vajadzīgs ne tāpēc, ka mēs neinficēsimies un nesaslimsim, bet tāpēc, lai cilvēks, kurš ir inficēts, neizplata infekciju, neklepotu mums virsū, bet klepotu maskā vai lakatiņā, kas nosedz degunu un muti. Mēs redzam, ka vairākas valstis arī veikalos izmanto sejas maskas. Mēs tik tālu iet neiesakām, jo uzskatām, ka šis risks uz ielām vai veikalos tomēr nav tik liels, tāpēc ka cilvēki pārvietojas, viņi nestāv visu laiku viens otram blakus un ir iespēja ievērot distancēšanos. Taču distancēšanos nav iespējams ievērot, ja  apmeklējam ārstu vai braucam sabiedriskajā transportā, tāpēc šajos gadījumos sejas aizsargmaskas ir jālieto. Tātad, no vienas puses, sejas aizsargmaska ir papildu barjera infekcijai, no otras puses, – cieņas izrādīšana citiem pasažieriem.

– Kā turpmāk veidot attiecības ar darba vidi? Vai joprojām ieteicams strādāt attālināti, ja tas ir iespējams un netraucē darbam?

– Ja tas ir iespējams un nopietni nekaitē ražošanai un darba procesam. Ja nav iespējams, tad jāskatās citi varianti. Tās var būt atsevišķas telpas, vai tad, ja ir viena telpa, var uzlikt caurspīdīgas sienas no stikla vai plastikāta, kas nošķir blakus sēdošos kolēģus. Tās arī pietiekami veido barjeras. Darba devējiem ir sniegti daudzi ieteikumi, un viņi var pārkārtot darba vidi saviem darbiniekiem ar šādu minimālu ieguldījumu, un tad arī darbinieki var turpināt strādāt darba vietā. Būtiski ir tas, lai ikviens slims darbinieks paliktu mājās un sazinās ar savu ģimenes ārstu. Jo agrāk ir diagnosticēta “Covid-19” infekcija, jo ātrāk var novērst infekcijas turpmāku izplatīšanos.

– Atskatoties uz Latvijā reģistrētajiem “Covid-19” gadījumiem, pārsteidz viena lieta, –  sabiedrībai  tiek uzsvērts, ka šī infekcija ir ļoti lipīga, taču tajā pašā laikā Valkā bija gadījums, kad vienā dzīvoklī dzīvo sieva un vīrs, vīram ir “Covid-19”, bet sievai visi testi negatīvi. Kā tas var būt?

– Tas ir interesants jautājums. Kopumā slimība ir lipīga, bet zinātniski pētījumi liecina, ka cilvēki atšķiras pēc tā, cik viņi ir spējīgi inficēt citus. Kā jau teicu, katrs slimnieks inficē divus trīs cilvēkus, kas ir vidējais rādītājs, bet bija aprakstītas arī tādas situācijas, kad viens cilvēks sabiedriskā pasākumā var inficēt ļoti lielu cilvēku skaitu. Ir arī gadījumi, kad slimie neinficē citus, neraugoties uz to, ka dzīvo kopā. 

“Infekciozitāte” ir atkarīga no vīrusa daudzuma inficētās personas elpceļos, un vīrusa koncentrācija slimības gaitā mainās, turklāt ne visiem tā ir vienāda. No otras puses, “infekciozitāte” ir saistīta ar to, cik izteikti ir klīniskie simptomi – persona, kura šķauda un klepo, izdala vīrusu daudz vairāk nekā cilvēks bez izteiktiem “Covid-19” simptomiem. Tomēr tas vēl nav līdz galam izpētīts jautājums. Principā epidemioloģijā tas nav nekas dīvains. Piemēram, notiek salmonelozes uzliesmojums. 50 cilvēki ēda vienu un to pašu torti, kas bija inficēta, no viņiem saslimst puse, daži nokļūst slimnīcā, daži saslimst viegli, bet citiem nav nekādu slimības simptomu, kaut gan testēšanā parādās, ka viņu organismā tāpat ir salmonellas.

– Vai, runājot par “Covid-19”, tas varētu būt saistīts ar katra cilvēka imūnsistēmu, to, cik šī imunitāte katram cilvēkam ir stipra, vai, gluži otrādi, vāja? 

– Es neteiktu, ka jautājums ir tikai par dažādu imunitāti. Neuzņēmība varētu būt atkarīga arī no citiem faktoriem. Piemēram, bija publikācija par to, ka cilvēki ar noteiktas grupas asinīm slimo vieglāk un mazāk. Varētu būt vēl kādi citi faktori, piemēram, nav izslēgta krusteniskās imunitātes iedarbība saistībā ar nesen pārslimotu citu koronavīrusu infekciju. Taču kopumā ir tā, ka  šis vīruss agrāk nebija nekad izplatījies cilvēku populācijā, tas nozīmē, ka specifiskas imunitātes, kura darbojas pret konkrēto vīrusu, nevienam nav jeb, pareizāk sakot, nebija, tagad tā pamazām veidojas. Piemēram, mēs pārslimojam gripu, mūsu organisms labi atceras konkrēto vīrusu, un, ja notiek vēl viena sastapšanās ar šo vīrusu, tad organisma imūnsistēma sāk darboties, izstrādājot specifiskās antivielas tieši pret konkrēto vīrusu, kas to neitralizēs. Gadījumā ar “Covid-19” tā nevar būt, jo cilvēka organisms nekad ar šo vīrusu nebija sastapies. Nav arī norādījumu uz to, ka, ja palaidīsim vaļā šo vīrusu, visi uzreiz pārslimosim un izveidosies augsta kolektīvā imunitāte. Dažādās valstīs tika veikti epidemioloģiskie pētījumi, pārbaudot populācijas antivielas, un visi zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka tomēr nekāda liela iedzīvotāju daļa nav pārslimojusi, izņemot atsevišķas uzliesmojumu skartās vietas, un populācijas imunitāte joprojām ir ļoti zema.

– Vai var būt, ka pēc laika pasaulē parādīsies vēl citi jauni, cilvēkiem bīstami vīrusi? 

– Tā šajā pasaulē notiek vienmēr. Mikroorganismi attīstās un pielāgojas. Mutācijas notiek milzīgā daudzumā un katru dienu, katru stundu, bet varbūt tikai viena no miljonu mutācijām dažreiz dod tādu formu, kas var atrast ceļu populācijā. Runājot par cilvēka koronavīrusiem, avots tiem vēsturiski bijuši dzīvnieki. Cilvēkiem ir zināmi vismaz septiņi koronavīrusi, četri no tiem jau sen, un katru gadu ar tiem slimojam, tiem pieskaitāmas sezonālās vīrusu infekcijas, bet divi izraisa smagas slimības – SARS un MERS-CoV. Attiecībā uz SARS tika veikti stingri pasākumi un izdevās šo vīrusu apturēt, tas nebija tik labi pielāgots iesakņoties cilvēku populācijā, bet MERS-CoV, kas “nāk” no kamieļiem, joprojām ir, taču nav spējīgs tālu izplatīties. Par koronavīrusu, kas izraisa “Covid-19” slimību, pagaidām nav līdz galam zināms, no kura dzīvnieka un pie kādiem apstākļiem tas dabūts, bet savu ceļu cilvēku populācijā tas ir veiksmīgi atradis, pārvarot sugu barjeru un uzvarot dabiskās atlases sacensības ar citiem koronavīrusiem.

– Vai ir pamats pārmest plašsaziņas līdzekļiem, “sak, cik tad var par to “Covid-19” runāt un rakstīt, pietiek taču”? 

– Cilvēki ir psiholoģiski dažādi. Vieniem šķiet, ka par “Covid-19” runāts tiek pārmērīgi, ka tas ir izdomāts un viņi ir stipri, savukārt vienai daļai ir lielas bailes no koronavīrusa. Es domāju, ka nevajag pieturēties pie galējībām, – nevajag no šā vīrusa tik ļoti baidīties un nevajag arī noliegt šā vīrusa ietekmi. Vajadzētu iet vidusceļu, būt lietas kursā un saprast, ka ir objektīvi apstākļi, kurus vajag ievērot, un ieteikumi, kurus nevajag aizmirst. Mēs varam uzlabot savu dzīvi, un mēs varam arī to padarīt sarežģītāku. Kā jau minēju, pandēmija sākas no viena cilvēka un tad turpinās. Tā ir atbildība gan par cilvēkiem, gan par valsti kopumā. Ja saslimstība Latvijā pieaugs un mums neizdosies to kontrolēt, ekonomika un sociālā sfēra no tā zaudēs. Vairākas lietas ir savstarpēji saistītas. Piemēram, diez vai valsts, kur ir daudz saslimušo, varētu cerēt uz tūristu pieplūdumu un starptautisko ekonomisko sakaru uzlabošanu. Eiropas Slimību un profilakses kontroles centrs izteicis pieņēmumu – cilvēkiem atgriežoties atpakaļ aktīvajā sociālajā dzīvē, nevar garantēt, ka slimība neturpinās izplatīties, ja neievērosim distancēšanos, higiēnu un piesardzību.

– Ārkārtas situācijas laikā  kļuvāt par vienu no Latvijā populārākajiem cilvēkiem. Nez vai mūsu valstī ir daudz tādu, kuriem būtu svešs jūsu vārds. Viena daļa varbūt jau kaut kur lasījusi, ka jūsu epidemiologa stāžs ir 30 gadi, taču to, kāpēc izvēlējāties iegūt tieši šo profesiju, nez vai zina daudzi.

– Pabeidzu Medicīnas institūtu vēl padomju laikā. Rīgā epidemiologa specialitāti nevarēja apgūt, tāpēc jaunieši, kuri gribēja mācīties par sabiedrības veselības ārstu, tai skaitā  ārstu epidemiologu, nolika eksāmenus tepat, uz vietas, un pēc tam 10 līdz 15 studentus nosūtīja uz Maskavas vai Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburgas) medicīnas institūtu, kur bija attiecīgas katedras. Arī es noliku eksāmenus Latvijā un tiku nosūtīts kopā ar citiem studentiem mācīties sešus gadus Ļeņingradas Medicīnas institūtā ar atgriešanās garantiju Latvijā. Ja tādas garantijas nebija, tad toreiz bija tā – kur augstskolas absolventu nosūtīja, tur viņš arī brauca. Epidemiologa specialitāte man tuvāka nekā ārstniecība. Redzu, ka ieguldījums sabiedrības veselībā varētu būt krietni lielāks, jo profilaktiskā medicīna ir vērsta nevis uz konkrētu indivīdu, bet uz populāciju, uz iedzīvotāju grupām, un ieguldījumi infekcijas slimību profilaksē un kontrolē dod ļoti lielu efektu kopumā gan uz iedzīvotāju veselību, gan uz ekonomiku un sociālo sfēru. Uzskatu, ka labāk slimību novērst, nekā ārstēt.

– Vai pēdējo mēnešu laikā jutāt, ka esat kļuvis populārs sabiedrībā? Ārkārtas situācijas laikā TV ziņās jūs bijāt redzams gandrīz katru vakaru.

– Par tādām lietām nebija laika domāt. Ja vienu dienu paziņo 40 jaunus “Covid-19” gadījumus, tad ir jādomā, kā tikt ar visiem galā. Darba bija ļoti daudz, mūsu epidemiologi strādāja arī brīvdienās un ārpus darba laika, jo vīruss neatpūšas. Mūsu loma ir arī sagatavot informāciju un ieteikumus, ko var ievērot iedzīvotāji un lēmumu pieņēmēji, veicot labojumus normatīvajos aktos, lai zinātu, ko darīt, lai slimība būtu apturēta.

– Kādā intervijā lasīju, ka jums ir interesants hobijs – jūs pētāt Rīgas vēsturi. Tā ir?

– Hobiju man ir daudz, nevaru garlaikot, bet tāds, ar kuru nodarbojos intensīvāk, ir manas dzimtās pilsētas Rīgas vēsture un novadpētniecība. Iepriekšējos gados dažas stundas nedēļā veltīju darbam Latvijas Nacionālajā bibliotēkā vai Latvijas Valsts vēstures arhīvā, lai dabūtu materiālus par Rīgas kinoteātru vēsturi – par katru kinoteātri un katru tā ēku konkrēti: kas tur bija, kas bija kinoteātra īpašnieki un kas – ēkas īpašnieki, kādi interesanti, nozīmīgi un arī maznozīmīgāki notikumi bija saistīti ar katru kinoteātri. Par šo tēmu ir izdotas grāmatas (Jurijs Perevoščikovs ir viens no grāmatas “Zudušos kinoteātrus meklējot” autoriem – redakcijas piezīme), taču mans darbs pie grāmatām pagaidām ir apturēts jau pusgadu, jo nav laika. Tomēr ceru, ka būs nākamā grāmata, kurā aprakstīšu Vecrīgas kinoteātrus. Mēs zinām, ka manā jaunībā tur bija divi kinoteātri, taču 100 gadu garumā Vecrīgā darbojās vairāk par 25 kinoteātriem. 

Dzīvesstils

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju