No muļķošanās, skeitojot Valkā, līdz veiksmīgam uzņēmumam Rīgā

Pirms vairāk nekā desmit gadiem tikpat saulainā un siltā pavasarī ap Lieldienām, bezrūpīgi pavadot laiku Valkas estrādē, es iepazinos ar Nauri Ašenkampfu. Toreiz draugi viņu sauca par Ašo – pieļauju, ka iesauka atvasināta no uzvārda. Viņš nebija tāds kā lielākā daļa viņa vienaudžu, bet ļoti labi ar visiem sapratās. Arī mēs atradām kopīgu valodu un kļuvām par draugiem. Šobrīd Nauris jau daudzus gadus dzīvo un strādā Rīgā. Viņa pirmais un vienīgais darbs ir saistīts ar videografiku, kuru apguvis pašmācības ceļā, un entuziasms, apņēmība būt labākajam, radīt skaistas un kvalitatīvas lietas viņam ļāvis dibināt pašam savu uzņēmumu, kurš šobrīd, apvienojoties ar vēl trim citām līdzīga profila firmām, ir vadošais 3D video jomā Latvijā.

Mūsu saruna ir par to, kā puisis no Valkas nonāk līdz veiksmīga uzņēmuma reklāmas jomā dibināšanai Rīgā.

Viss sākās ar skeitbordu un muļķībām

Kad biju maziņš, mani vienmēr fascinējuši tie vīri, kuri pasākumos savrupi no citiem ar kamerām stāvēja. Man tas likās – wow! Man, protams, kameras nebija, bet viņi varēja filmēt – tā ir videokamera, nevis fotoaparāts! Tā, viņus vērojot, sapņoju, ka es kādreiz arī kaut ko gribētu pafilmēt. Tomēr pirmā interese par video man radās 7. klasē, kad sāku skeitot (skeitbordings ir ekstrēmais sporta veids, kas sevī ietver braukāšanu un dažādu triku izpildīšanu ar skrituļdēli jeb skeitbordu). Gribējās redzēt, kā citi to dara, kā to dara ārzemēs, bet tajā laikā, šķiet, pat youtube vēl nebija, tā kā atrast informāciju nebija viegli, ja atrada, tad to vēl bija jālejuplādē. Tolaik skeitbords ārzemēs bija savīts kopā ar televīzijas šovu “Jackass” (amerikāņu realitātes šovs, kurš raisīja daudz diskusiju, jo bija nepieklājīgs un mudināja uz bīstamu uzvedību). Šī šova iedvesmots aizņēmos no māsas fotoaparātu – tikko bija parādījušies pirmie digitālie fotoaparāti ar filmēšanas opciju, un sākām uzņemt paši savus video, kuri baigi interesanti jau nebija. Tad, aizvien vairāk ietekmējoties no šova “Jackass”, 15 gados sākām darīt arī visādas muļķības, līdzīgi kā šovā, un tās filmēt. Tikai manā gadījumā – man no safilmētā patika radīt skatāmu materiālu un to prezentēt, nevis tikai darīt muļķības muļķību pēc. Toreiz to nebija tik viegli izdarīt – tagad visiem ir gudrie telefoni un ar visām to sniegtām iespējām nofilmēt video ir vienkārši.

Izmantoja mazpilsētas sniegtās iespējas

Valkā bija arī Valkas televīzija, kurā mums kā vidusskolēniem tika dota iespēja mūsu safilmētās muļķības raidīt. Mums bija lieli plāni ‒ sākām taisīt šovu. Pat tādi “zaļi gurķi” aizgājām pie Venta Armanda Kraukļa, kurš toreiz bija Valkas pilsētas domes vadītājs, izklāstījām savu ideju, kas mums nepieciešams, uzrakstījām iesniegumu un dabūjām prasītos 30 latus nepieciešamo videokasešu iegādei. Sagatavojām divas pusstundu garas sava raidījuma sērijas, lai gan plānos bija daudz vairāk. Tas bija mūsu veids, kā pavadīt brīvo laiku. Kopumā mūsu gads (es un mani vienaudži) bijām tendēti uz video un filmēšanu, bet tie, kuri bija gadu vecāki, – uz mūziku. Viņiem bija grupa “D.A.R.K”, kurai filmējām videoklipu Valkas kultūras namā. Tāds mazpilsētas fenomens. Ir bijusi darīšana ar Valkas televīziju un Sašu – Aleksandru Gruntmani, Valkas televīzijas valdes priekšsēdētāju. Tad ir visas iespējas arī tikt kultūras namā un izmantot tā tehnisko bāzi, jo Saša bija arī Valkas kultūras nama direktores vietnieks saimnieciskajos jautājumos. Pārsvarā katras brīvdienas kaut ko filmējām vai plānojām filmēšanas. Es biju kā koordinators un filmētājs, pārējie ‒ aktieri un atbalsta grupa. Neko diži sataisīt jau nemācējām, jo skolā tādas lietas nemācīja, viss tika darīts uz dullo. Arī internetā informācija par šo jomu tajā laikā bija pieejama niecīga. Palīdzēja Valkas mākslas skolā apgūtais, līdz ar to dažas lietas notika organiski, vadoties pēc sajūtām. Gatavojot video, tika veikti neskaitāmi eksperimenti, izmantojot pieejamo tehnisko aprīkojumu, daudzi bija neveiksmīgi, bet tas man ļāva apgūt nosacīti pamatus – vismaz tobrīd man tā gribējās domāt, ka es kaut ko zinu, bet tagad saprotu, ka neko patiesībā nezināju. 


Pilnu interviju ar Nauri Ašenkampfu lasiet piektdienas, 17.aprīļa, laikrakstā "Ziemeļlatvija" vai iegādājoties rakstu šeit elektroniski. 


Dzīvesstils

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju