Piedzīvojums deviņu pakalnu pilsētā

Uz Talsiem – nelielu pērli Kurzemes ziemeļaustrumos – mani aizveda mūzika, precīzāk, 48. Latvijas Senioru koru svētku apmeklējums. Tie notika tieši vienu dienu pēc deviņu pakalnu pilsētas svētkiem, tātad 8. jūnijā. Vilināja iespēja noskatīties gan apjomīgā un tradīcijām bagātā pasākuma kulmināciju – koncerta “Jo dziedāju, jo skanēja” ģenerālmēģinājumu Sauleskalna estrādē un, protams, arī pašu koncertu, gan palūkoties, kā nelielajā Ziemeļkurzemes pilsētā izskatās šodien.

Estrāde ar ērtībām

Talsos kopā ar ceļabiedru ieradāmies samērā agri no rīta, jo koru ģenerālmēģinājums sākās jau pulksten 10. Uzreiz devāmies uz Sauleskalna estrādi, kas, kā var spriest, relatīvi nesen piedzīvojusi renovāciju. Klausīties koncertu brīvā dabā ir īsta bauda!

Kaut arī ik pa brīdim nācās pārsēsties, lai paglābtos no tiešiem saules stariem, tas netraucēja ne nieka. Priecē, ka Sauleskalna estrāde ir labiekārtota, īpaši domājot par ļaudīm, kuriem šeit būs jāuzstājas: aiz skatuves ir plašas telpas gan māksliniekiem, kur atpūsties un padzert kafiju, gan arī labierīcības. Māksliniekiem paredzētajās telpās svētku laikā sastopami gan diriģenti, gan komponisti, piemēram, talsinieks Raimonds Tiguls, kura sacerētās kompozīcijas šajos svētkos tika atskaņotas lielā skaitā.

Turpat ārpusē iekārtots plašs laukums, kur dalībniekiem novietot automašīnas, rekvizītus. To dejotāji pirms uzstāšanās šajā reizē izmantoja kā pārģērbšanās vietu. Un kā nu ne: neviens netraucē, turklāt šeit varēja patverties no saules, kas dažubrīd cepināja īpaši aktīvi.

Savukārt aiz skatītāju rindām klajumiņā uzslietas teltis (improvizētas kafejnīcas) un noritēja aktīva tirdzniecība visas dienas garumā.
Ģenerālmēģinājumam beidzoties, kopā ar ceļabiedru izlēmām kaut nedaudz apskatīt Talsus.

Dzidri un ne tik skaidri ūdeņi

Kaut arī Talsus pamatoti dēvē par deviņu pakalnu pilsētu, man pēc ciemošanās tie vairāk gan saistās ar ezeriem. Kā nu ne – pašā pilsētas viducī vietējos iedzīvotājus un ciemiņus priecē Talsu ezers ar dzidru, tīru ūdeni; tā vienā krastā atrodas Klosterkalns ar mākslīgi stāvinātām nogāzēm, bet otrā – Ķēniņkalns ar tēlnieka Kārļa Zemdegas veidoto pieminekli Latvijas Brīvības cīņu dalībniekiem “Talsu koklētājs”.

No centra dodoties ziemeļu virzienā, nonācām pie nākamās ūdenstilpes – Vilkmuižas ezera, kas, protams, atrodas Vilkmuižas kalna pakājē. Nosaukums raisīja fantāziju: vai tiešām šai vietai saistība ar Dieva suni? Ir ļaudis, kuri zina stāstīt, ka nosaukums cēlies no vārda “vilkvālīte” – tās pie ezera saaugušas jo kupli, taču citi apgalvo, ka nosaukums radies no tā, ka agrākos laikos šajā vietā dzīvojis nikns saimnieks, kuru vietējie dēvējuši par vilkati.

Vilkmuižas ezera ūdens, kaut arī duļķains un, šķiet, ne īpaši tīrs, bija silts kā piens un mudināt mudināja atvēsināties. Tas gan nebija viegli izdarāms, jo krasti ir zemi, turklāt aizauguši, tāpēc grūti pieejami. Laikam jau lielā karstuma dēļ nolēmām, ka līdz ūdenim tomēr jātiek. Netālu no kādām pamestām mājām tas beidzot arī izdevās. Šķiet, makšķernieku iestaigāta taciņa bija tā, pa kuru beidzot tikām līdz ezeram. Acu priekšā atklājās absolūti fantastisks skats: pašā ūdens maliņā, cits pie cita cieši piespiedušies, saulītē gozējās deviņi pīļu mazuļi. Priecēja, ka tie vēl nav iemācījušies baidīties no cilvēka. Brīdī, kad pīlēnus pamanījām, to māmiņa bija redzama pa gabalu peldamies ezerā. Kādu brītiņu cits uz citu lūkojāmies, līdz pīlēni, saprazdami, ka tik ātri netaisāmies šo vietu atstāt, nolēma to pamest pirmie, cits aiz cita iegāzelēdamies ūdenī un aizpeldot pie mātes.

Cilvēkiem, atšķirībā no pīlītēm, peldēšanās Vilkmuižas ezerā tik lielu baudījumu nesagādās ne tikai aizaugušo krastu dēļ vien. Dodoties ūdenī, jaušams, ka jau ļoti tuvu krastam ezers strauji kļūst dziļāks, kā arī duļķainā ūdens dēļ tā dibens nav saskatāms.

Iekaro Bēthovena sirdi

Pēc peldes sēdāmies automašīnā un atgriezāmies Talsu centrā, pa ceļam priecādamies par vairākām senām mājiņām pilsētas ielās. Vasarā kādā no tām dzīvot un nodoties radošajam darbam būtu liela bauda. Bet ziemā? Ko darīt laikā, kad no visiem stūriem velk aukstums?

Tā prātodami, nokļuvām pilsētas centrā. Pa ceļam uz Baznīckalnu novērojām, ka šajā pilsētā īpaši pieprasīti ir lietoto apģērbu veikali, jo vienā no centra ielām tie atradās cits aiz cita.

Kāpiens Baznīckalnā, lai arī piepūli prasošs, īpaši tādā karstumā, kāds bija mūsu ciemošanās reizē, noteikti ir to vērts. Tiekot virsotnē, skatam paveras Talsu evaņģēliski luteriskās baznīcas baltie mūri un augstais tornis. Mūziķu aprindās šis dievnams ir labi zināms, jo tajā kalpojis mācītājs Karls Ferdinands Amenda (1771.–1836.). Viņš bija arī talantīgs vijolnieks un komponista Ludviga van Bēthovena tuvs draugs. Bēthovens uz Talsiem sūtījis vēstules, kurās Amendam uzticējis arī gluži privātas lietas, piemēram, atklājis savas bažas un uztraukumu par dzirdes pasliktināšanos. Savukārt, runājot par mācītāja Amendas vijoļspēles prasmi, nevar nepieminēt, ka tieši ar to viņš spējis iekarot Bēthovena sirdi, turklāt piestrādājis par cita izcila komponista – Volfganga Amadeja Mocarta – bērnu mūzikas skolotāju.

Vēstījot par Talsu baznīcu, vēl piebilstams, ka vasaras sākumā, dienu pirms Vasarsvētkiem tā izrotāta ar lielu rūpību, tādēļ uz apmeklētājiem atstāja labu iespaidu. Vienkāršas pļavu puķes un meijas smaržoja tik patīkami!

Mazie Dziesmu svētki

Laiks strauji tuvojās pulksten 16, kad sākās koncerts “Jo dziedāju, jo skanēja”, tāpēc devāmies atpakaļ uz Sauleskalnu. Estrādē jau bija ieradušies milzums dalībnieku – bez senioru koriem koncertā plānoja uzstāties arī 12 deju kopas, pūtēju orķestris “Talsi” un četri senioru vokālie ansambļi. Žēl, ka to pašu nevarēja attiecināt arī uz skatītājiem: solu rindas pustukšas, savukārt, sākoties spēcīgai lietusgāzei, tās kļuva vēl tukšākas.

Skaisto koncertu ievadīja Latvijas himnas “Dievs, svētī Latviju!” dziedājums, kam sekoja dejotāju uzstāšanās. Viss redzētais un dzirdētais ļoti atgādināja Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkus Mežaparkā, taču daudz mazākā apjomā un ar daudz mazāk dalībniekiem.

Koncerta turpinājumā izskanēja komponistu Emiļa Melngaiļa, Raimonda Paula, Ulda Stabulnieka, Jāņa Lūsēna, Lolitas Ritmanes, Daces Baltkājas, Ingemāra Harmsena, Rūdolfa Šteina, Zaigas Lazdiņas-Radziņas un Jāņa Veismaņa melodijas.

Īpašas emocijas klausītājos izsauca Talsos dzimušā komponista Raimonda Tigula apdares tautasdziesmām “Aplīgoju rudzu lauku”, “Lec, saulīte” kopkora sniegumā un komponista Māra Lasmaņa apdare tautasdziesmai “Saules meita, Mēness dēls” sieviešu kora izpildījumā, pašiem māksliniekiem tās pavadot uz klavierēm, saspēlējoties ar pavadošo instrumentālo grupu Māra Vitkus vadībā.

Pēc ļoti karstas vasaras dienas dažkārt seko spēcīga lietusgāze. Tā bija arī šajā reizē, taču tas nebija iemesls, lai pārtrauktu krāšņo koncertu. Vēl vairāk: lietus beidzās vienā laikā ar svētku dalībnieku uzstāšanos. Visi salijuši, noguruši, taču bezgala apmierināti devās mājās.

Dzīvesstils

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju