Violetais valdzinājums ģimenes mājas pagalmu Blomes centrā piepilda ar reibinošu smaržu

Lavandām piemīt kas maģisks, to reibinošā smarža pievelk cilvēkus un padara priecīgākus. Jūlija vidus ir violetā valdzinājuma kulminācija. Tieši šobrīd lavandas zied visbagātīgāk.

Latvijā ir tikai daži lavandu lauki, tuvākais – Limbažu pusē, kuru ik gadu apmeklē daudzi. Liels pārsteigums ir novadnieces Sandas Sokolovskas aicinājums sociālajos tīklos atbraukt pēc sava lavandu pušķīša uz Blomi. Vecāku mājas pagalmā pašā Blomes centrā līdzās iekoptajām puķu domēm krāšņi zied simtiem lavandu.

“Tas sākās tīši netīši. Mums ģimenē sievietēm tā mīlestība pret puķēm ir no paaudzes paaudzē. Agrāk šī bija manas vecmāmiņas māja, viņa bija liela dārzniece, katru dobīti skaisti sacakināja. Tagad to visu turpina mani vecāki. Šķita, kad man būs sava māja, tajā atradīsies tikai bruģis un zālājs. Bet, kad paliek trīsdesmit ar astīti, sāk rasties mīlestība pret dārzkopību. Lavandas man vienmēr ir šķitušas īpašas. Katru vasaru braucu uz “Lillām” pēc sava lavandu pušķīša, mājās pārrodoties kā ar lielu dārgumu. Vienā brīdī apjautu, ka kārojas lielāku pušķi, – tā, lai arī ir pilns skapis ar lavandu stiebriņiem. Ierunājos tētim, vai varam paši pamēģināt. Uz dullo pasūtīju jaunstādus no Holandes, zināšanu par lavandu audzēšanu man nebija vispār, pēc profesijas esmu juriste,’’ stāsta viesmīlīgā lavandu audzētāja.

Stādiņi bija pavisam maziņi, lavandām bija jāuzzied vien trešajā gadā pēc to iestādīšanas. “Pagājušā gada maijā kopā ar ģimeni bijām Kanādā, toreiz mamma atsūtīja bildes ar mini stādiem. Nodomāju, ko es tur esmu pasūtījusi, taču siltā pavasara un vasaras dēļ uz Jāņiem lavandas jau bija paaugušās. Liels bija mans pārsteigums, ka augustā parādījās pirmie ziediņi. Tā kā koncentrējāmies uz trešo gadu, šogad 20. jūnijā visi bijām plānojuši braukt uz Francijas dienvidiem iebrist lielajos lavandu laukos. Paguvām rezervēt mājiņu pašā lavandu lauka malā, bet tad pasauli pārņēma “Covid-19”. Pasaulē viss tā sagriezās, ka nekur neaizbraucām. Toties krāšņi uzziedēja mūsu otrgadnieces. Pagalmā gandrīz kā mazā Francija! Kad sapratām, ka lavandu pušķu pietiek pašiem un draugiem, sociālajos tīklos ieliku ierakstu, ka ikviens var atbraukt un saplūkt sev puķītes. Atsaucība ir necerēti liela. Esmu sasmēlusies tik daudz prieka un pozitīvas enerģijas no cilvēkiem, kas pie mums atbrauc, ka pietiks visai ziemai. Reiz feisbukā man uzrakstīja deviņdesmitgadīga tantīte no Alojas, kura lūdza viņai saplūkt lavandas. Tas aizkustināja! Braucu uz Aloju pie vīra radiem un vedu vecajai kundzei lavandas. Viņa nāk ārā no mājas ar maciņu rokā un raud. Izrādās, lavandas ir viņas mīļākās puķes. Jaunībā esot bijusi Francijā un domājusi, ka nekad vairs neredzēšot lavandas. Liekas, ka te jau nekā tāda nav, bet, kad parunā ar cilvēkiem no Smiltenes un Raunas, un tuvākās apkārtnes, atklājas, ka viņi pat nav bijuši Limbažos,” stāsta enerģiskā S. Sokolovska.

Lavandu audzētāja atklāj, ka rīkojas spontāni. Ja ir ideja, to īsteno. Lai arī viņa neplāno lavandas audzēt rūpnieciskiem nolūkiem, dažas idejas, kā papildināt dārzu, jau ir padomā. Iespējams, nākamajā gadā līdzās lavandām atradīsies jaunlaulāto pieturvieta, kur iemūžināt skaistos mirkļus fotogrāfijās. Šobrīd starp lavandu stādījumiem atrodas uzklāts galds ar krēsliem, arī tie tur nokļuva nejauši. “Vairāki stādi bija izsaluši, palika tukša vieta. Izskatījās nesmuki, tāpēc izdomāju nolikt tur krēslus un galdu. Kad vien esmu pie mammas, te baudu agros rītus, dzerot kafiju no lavandu krūzēm. Tas ir tik maģiski, ka saule aust, uzpūš vējš un viss pagalms smaržo. Man šķiet, ka katrai meitenei līdz lavandai ir jāizaug, jo gan smarža, gan pati puķe ir specifiska,” teic blomēniete.

Nevaru nepamanīt, ka blakus lavandām atrodas kemperis jeb māja uz riteņiem. S. Sokolovska atklāj, ka arī šis pirkums ir mirkļa sajūtu sekas. “Pandēmijai turpinoties, vienā brīdī apnika sēdēt mājās. Cik var? Attālināti strādāt var no jebkuras vietas. Man bija ideja, ka ar vīru un bērniem varētu vairāk laika pavadīt pie dabas, pārvietojoties ar kemperi. Ņemot vērā, ka ārzemju ceļojumi izpaliek, kemperis būtu tieši tas, kas vajadzīgs. Internetā sākām skatīties sludinājumus – vai nu visi kemperi bija ļoti sliktā stāvoklī, vai arī dārgi. Kādu dienu ar meitām vizinājāmies pa Valmieru, vienā šķērs­ielā mājas pagalmā pamanīju vecu kemperi. Atradu kontaktus un zvanīju saimniekiem, kuri tieši grasījās to pārdot. Tā tikām pie savas mājas uz riteņiem. Vīrs kopā ar tēti to atjaunoja, ieguldīja lielu darbu, bet rezultāts ir fantastisks. Devāmies izbraucienā un ielikām bildes ar mūsu piedzīvojumu feisbukā. Atkal notika tas, ko nebiju gaidījusi. Cilvēki sāka interesēties, daudzi jautāja, vai mēs to izīrējam. Šobrīd ģimenes kemperim jau ir sava feisbuka lapa un Instagram konts. Līdzīgi kā lavandas, arī kemperis ne tikai mums pašiem, bet arī citiem sagādā prieku,” ļauties sajūtām aicina S. Sokolovska.

Dzīvesstils

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju