Ulubeles stāsti: Lai veicas arī citiem sunīšiem atrast savas Mājas 3

Labdien!

Sveiciens no Rondas, kuras Mājas ir Smiltenes novada Blomes “Ķirškalnos”. 

Dodoties uz patversmi brāļa uzdevumā, domāju, ka tas ir praktiski neiespējami. Kā no visiem tur mītošajiem sunīšiem izvēlēties sev vienu – tieši tavējo? Paldies Kristapam, kurš ieklausījās mūsu vēlmēs un mūsu izvēli padarīja daudz vieglāku. Un tad es ieraudzīju Viņu. Viņa sēdēja aiz dubulta metāla žoga un tas acu skatiens! Viņa nerēja, sēdēja, kustināja asti un, ausis pieglaudusi skatījās un smaidīja… 

Pastaigā izgājām ar Viņu. Viņa bija ļoti draudzīga ar mums visiem (bijām četri pieaugušie un divi bērni). Mums līdzi bija mūsu Rīgas sunīte Lota – 11 gadus veca suņu dāma. Bija jāzin vai varēsim ar Lotu braukt ciemos uz laukiem un, vai abas vienā mašīnā tālo ceļu sadzīvos. Abas uzreiz atrada draudzīgu valodu – vienai pret otru iebildumu nebija. Stāstījām, ka būs jādzīvo laukos ar vistām, trušiem, zirgu Maksi un suni Reksi. 

Viņa pacietīgi klausījās un nopietni skatījās, un luncināja asti. Tad pavērām mašīnas durvis un viņa uzreiz iekāpa un apsēdās uz krēsla, grūti bija dabūt laukā. Sapratām, ka viņa ir gatava doties uz laukiem, gājām noformēt dokumentus. Viņa pacietīgi gaidīja pie durvīm. Kad nācām laukā, mums jau draudzīgi māja ar asti.Tad sākās mūsu garais brauciens. Viņa sēdēja aizmugurē-bērniem pa vidu, Lota priekšā- man pie kājām. Abas visu ceļu meklēja brīvas rokas, kas varētu paglaudīt.


Sazvanījāmies ar saimniekiem un teicām, lai gaida Meitenīti (tā mēs viņu līdz tam saucām) un, lai Reksis (lauku suns) sapucējas. Bija vēl bažas- kā Meitenīte reaģēs uz Reksi. Tad mēs ieradāmies Meitenītes jaunajās mājās. Viņa apbrīnojami ātri saprata, ka tieši šīs būs viņas jaunās mājas, pieskrēja iepazīties ar saimnieku, kurš mums teica, lai palīdzam izdomāt vārdu, bet pēc mirkļa jau dzirdējām, ka pats sauc- Ronda, Ronda, Rondiņa. Tātad Ronda! Un Reksis arī tika atzīts par draugu. Var teikt, ka abpusējas simpātijas. Tagad abi lieli draugi. Pieiet viens pie otra un uzliek ķepu draugam uz pleca. Ir arī kopīgas rotaļas.


Ronda izskraidīja pagalmu. Veikli atrada Rekša ēdiena bļodiņas priekšnamiņā un sāķa kāri ēst. Reksis laikam bija pārsteigts par Rondas skaistumu un Rondai ļāva visu. Paēdusi, Ronda apostīja vistas, trušus. Kad pamanīja, ka saimnieks taisās kaut kur doties, vaicājoši skatījās- vai var doties līdzi. Un varēja! Saimnieks gāja pārsiet zirgu Maksi. No Makša gan Rondai sākumā bija bail. Bailīgi skatījusies uz Maksi pa gabaliņu un stāvot aiz saimnieka kājām, rējusi. Vēl kādu reizi zirdziņu aprējusi, bet tagad no Makša vairs nebaidās.Pa dienu viņa rej ļoti reti, bet Reksis jau to dara par abiem. Ko tur muti dzesēt!


Ronda iejutās ļoti ātri. Katru rītu viņa ir ļoti aktīva, spēlējas ar saimnieku, cīņu biedru Reksi, skrien, dzenā bumbu. Šīs rīta aktivitātes vērojamas vien agri no rīta, kad saimnieks mostas. Tiem, kuriem patīk ilgi gulēt, neredzēt kā Ronda dzenā bumbu! Ir iemācījusies dot ķepu. Vislabāk viņai patīk gulēt laukā vai priekšnamā, laikam karsti. Pa dienu patīk gulšņāt zālītē. Visu laiku meklē brīvas rokas, lai kāds viņu samīļo vai pabužina. Nu milzīga mīlule! Tas nu patīk ļoti. Vakaros reizēm kopā ar saimnieku un vectētiņu skatās televizoru. Pēcpusdienās bieži guļ. Naktīs sāk riet un rej ilgi.


Ikdienā sporta pēc padzenā vistas vai gaiļus, arī trušus.To gan jāaizrāda katru dienu! Vārnas arī dzenā. Ļoti ceram, ka abu suņu aktivitāte pasargās vistas ziemā no nelūgtajiem viesiem- caunām vai seskiem. Iepriekšējam sunītim Bobim, kurš šo pavasari aizgāja, tas labi izdevās un vistas šos gadus varēja justies droši. Un Reksis vairs nepārdzīvo drauga aiziešanu.


Vienīgais, ko mēs piefiksējām, ka Rondiņai ir bijusi kāda muguras trauma. Virs astes var redzēt, tādu kā bedrīti. Tas viņai traucē, spēlējoties, nostāties uz pakaļkājām. Viņa it kā pieslienās, bet tad dibenu pieliek pie zemes un ar priekškājām cenšas apķert cilvēka kāju. Tas jau ir sīkums. Neskatoties uz to, Ronda lieliski var uzkāpt pa kāpnēm uz mājas otro stāvu un nokāpt lejā un ieskriet pagrabā. Un uz galda arī viņa lieliski var uzkāpt, pievelkoties ar priekškājām. To gan vairs nedara, tikai pieslienas, lai pārbaudītu, kas uz tā atrodas.


Jau no pirmās prombraukšanas, Ronda saprata, ka viņa mums līdzi uz Rīgu nedosies. Samīļojām, atvadījāmies, mūs pavadīja un abi ar Reksi blakus smuki pagriezās un aizgāja līdzi saimniekam Mājās. Ronda ir priecīga, kad brīvdienās aizbraucam ciemos, pazīst un gaida. Arī pret citiem ciemiņiem ir draudzīga un mīļa. Ciemiņu suņus gan vairs tik draudzīgi neuzņem. Laikam jūtas galvenā un citiem suņiem ir jāpakļaujas viņas noteikumiem. 


Vispār viņa ir lieliska sunīte - gudra un bezgala mīļa! Viņa ir piemērota dzīvei laukos. Dzīvoklī viņai būtu ļoti grūti, jo bieza vilna un pati diezgan liela. Laimīgi esam mēs un arī viņa pati izskatās ļoti, ļoti laimīga un ar dzīvi ļoti apmierināta. Visiem ar lepnumu sakām, ka tādi skaisti un gudri suņi dzīvo Līčos Ulubelē un gaida savus saimniekus!Lai veicas arī citiem sunīšiem atrast savas Mājas un savus Saimniekus! Paldies Jums, kuri ik dienas rūpējas par mūsu uzticamajiem draugiem!

Komentāri 3

ES

Tik mīļš stāstiņš! Prieks un lepnums par šādiem cilvēkiem! lai Rondai priecīga dzīvošana un laba veselība!

pirms 5 gadiem, 2014.11.06 08:39

prieks

Visu milu sadzivosanu saimniekiem ar sunisiem!!! Vismaz atkal kadam sunukam ir paveicies,lai izdodas!

pirms 5 gadiem, 2014.11.06 12:55

Laura.

Cik ļoti skaists un sirsnīgs stāsts par suniti Rondu! Lai veicas viņai jaunajās mājās! Lai jaunajam saimniekam izdodas saprasties ar abiem suņiem! Pēc lasīta sapratu, ka viņš ļoti mil dzīvniekus! :)

pirms 5 gadiem, 2014.11.09 18:57

Mīluļi

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju