VIDEO: Iepazīstam Smiltenes leģendas - Smiltenes pils

Atzīmējot Smiltenes pilsētas simtgadi, Smiltenes novada Muzejs apkopo teikas, nostāstus un leģendas  par Smiltenes pilsētu un tās tuvāko apkārtni, kuras ir stāstījuši un pierakstījuši mūsu senči. 

“Iepazīstam Smiltenes leģendas” ietvaros muzejs piedāvā otro lasījumu video formātā par Smiltenes pili. Otrās leģendas video versijas tapšanā pateicamies Guntaram Baranovskim, kas ļāva izmantot sava vīna pagraba skaistās velves, lai radītu īpašo noskaņu. Esam priecīgi, ka mūsu projektā piedalās arī mūsu novadniece, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Ginta Pērle-Sīle. Viņa palīdzējusi atlasīt teikas un nostāstus, kā arī sniegusi savus komentārus par izvēlēto folkloras materiālu. 

Ko stāstīja vecais Kubliņu krodzinieks par Smiltenes pili, kura atrodoties zem Smiltenes lauksaimniecības skolas. 

Agrākos laikos staigājuši apkārt pa visām zemēm saucamie reiznieki, kuri meklējuši dažādus notikumus kā vēsturiskas vietas. Reiz Smiltenes Kubliņa krogā ieradies tāds reizotājs. Tas zinājis daudz nostāstus par Smilteni un it sevišķi par pašu Smiltenes muižu. Viņš stāstījis, ka viņam esot tādi vārdi, ar kuru palīdzību viņš varot ieiet zem apakšzemes pils, kas atrodoties zem pilskalna. Krodznieks tam neticējis. Tad tā abi kopēji pie galdiņa sēdēdami un, šņabi dzerdami, runājuši, kamēr nonākuši līdz pat strīdam. Tad reiznieks sacījis uz krodznieku, lai paņemot vējlukturi, viņš vedīšot uz apakšzemes pili. Bez tam, stingri nosacījis, ka ieiešot pilī, tad lai nekam neaiztiekot, citādi viņi būšot beigti uz mūžību. Sataisījušies un gājuši. Nonākuši taisni pie stāvā kalna, kur nu vajadzējis iet pilī. Tad reiznieks norunājis kādus vārdus un uzreizi atdarījušās plašas velēnu durvis un parādījusies gaisma. Abi gājuši iekšā. Vispirmāk vedis garš, garš gaņģis. Tā gājuši, kamēr nonākuši kādā lielā zālē. Te bijušas daudz bagātības, kur pat nav ar vārdiem izteicamas. Gājuši tāļāk, ta pienācis pie krodznieka melns suns, apostījis un aizgājis, nonākuši kādā citā istabā, tie ieraudzījuši pie galda sēdam kādu jaunavu, kura kaut ko lasījusi. Tā lasīdama nemaz neieraudzījusi, kā ienākuši divi svešinieki. Krodzniekam palicis bail, sākuši nākt atpakaļ, bet viņam tā gribējies paņemt vienu zelta dvieli, kas karājies turpat blakus uz šņores. Krodznieks nenocieties un gribējis jau ņemt, kā pielicis roku, tā uzreizi velēnu vārti aizdarījušies un tie nu vairs netikuši ārā. Ko nu darīt? Reizniekam bijuši tikai tādi vārdi, ar kuriem tas varējis tikt pilī, bet tādu vārdu, kā no pils ārā tikt, tādu nav bijis. Nu bijuši abi postā, kur nu tiks ārā? Gājuši atpakaļ tanī istabā, kur sēdējusi jaunava un lasījusi. Iegājuši, bet pie galda nav vairs jaunavas bijis, bet tur gulējis melns suns. Piegājuši pie galda, tie uzskatījuši lielu, lielu biezu grāmatu, četrreiz lielāku kā Bībeli. Abi tuvāk ieskatījušies grāmatā, bet tur bijis rakstīts: “Visu, visu gudrību, gudrību grāmata”. Sākuši lasīt un meklēties, vai nevarēja atrast tādas gudrības,, kā tikt no šīs burvju pils ārā. Meklējuši, meklējuši, bet tādas gudrības nav bijušas. Krodznieks ar reizotāju nav vairs neko varējuši darīt, kā vienīgi modināt melno suni, jo citur nekur nevienas dzīvības nav bijušas. Suni arī uzmodinājuši, bet nu suns sācis stipri riet, ka visa pils skanējusi. Tā pa vienām durvīm ieskrējis melns kungs, sadusmojies un saucis: “Kas mani traucē šinī klusā vietā? Esmu še dzīvojis vairāk kā 200 gadu un mans suns nekad nav rējis!” Tā melnais kungs pacēlis spodru zobenu un gribējis cirst krodzniekam. Bet, par laimi, reiznieks apķēries, un izrāvis no kabatas savu spieķīti, kuru tam devusi kāda veca sieviņa cīņai ar ļauniem ļaudīm un gariem. Reiznieks zvēlis ar spieķīti melnam kungam, ka tas uz vietas bijis pagalam, tad nosituši arī melno suni. Nu domājuši, kā nu tiks brīvi, bet nekā. Sākuši meklēt pa lielo šķirstu, kur atraduši kādas akmens tāfelītes, uz kurām atraduši kādus rakstus, starp tiem atraduši arī kādus buramvārdus, ar kuru palīdzību tikuši laukā no pils. Kad iznākuši ārā, tad reizotājs pateicis atkal savādus vārdus un velēnu durvis aizvērušās. /LFK 989, 15 Pier. Ēriks Liepiņš, Smiltenes 6 kl. pamatskola, dzirdēts Bilskā, 1930.g./ 

Vairāk lasi šeit

Foto

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju