Izvēle - lauki. Ciemos pie Aumeisteru "Noleju" saimniekiem, kuri audzē gaļas liellopus un plāno zivsaimniecību

Aigars Roga un Anna Makaruka Smiltenes tehnikumā, Jauniešu garantijas programmas ietvaros izmācījās par veterinārārsta asistentiem. Šobrīd viņi saimnieko Annas vecāku mājās Aumeisteru pusē. Ģimenē aug dēliņš Aleksis. Smiltenes tehnikumā gūtās zināšanas abiem absolventiem lieti noder gan nodarbojoties ar gaļas liellopu audzēšanu, gan domājot par saimniecības attīstīšanu.

Anna un Aigars ne mirkli nenožēlo to, ka atnākuši uz laukiem. Pirms tehnikuma Aigars ieguvis bakalaura grādu žurnālistikā un maģistra grādu vides pārvaldībā. Nosacīti brīvajā laikā viņš joprojām gatavo publikācijas žurnālam “Baltijas koks”. “Žurnālistika šobrīd vairāk palikusi kā vaļasprieks,” stāsta Aigars. “Taču, vācot materiālus rakstiem, uzzinu daudz jauna. Šīs zināšanas noder arī savā saimniecībā.

Pēdējos gados mums abiem ar Annu bijusi liela laime paplašināt redzesloku ļoti dažādās jomās.”

Anna ir ne vien Smiltenes tehnikuma, bet arī Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas Celtniecības koledžas absolvente. Viņu ļoti interesē viss, kas saistīts ar folkloru. Iespējams, kādreiz tiks liktas lietā arī šīs zināšanas. Anna un Aigars vēlas, lai viņu dēliņš jau no bērnības iepazīst latviskās tradīcijas.

Pirmajā vietā – Aleksis un “Nolejas”

Annas iecere – studēt Latvijas Lauksaimniecības universitātē veterinārmedicīnu pagaidām nedaudz atlikta maliņā. Šobrīd abu jauno “Noleju” saimnieku prioritāte ir dēliņš Aleksis un saimniecības attīstīšana. “Tas, ka Annai jāstudē, nav apspriežams. Tā būs! Šajā ziņā viņu visos iespējamos veidos atbalstīšu,” pārliecināti saka Aigars. “Tikai, iespējams, Anna studēs Tartu universitātē. Visticamāk, veterinārmedicīnu, bet par šo jautājumu vēl domājam.

Tehnikuma laikā Annai vairāk interesēja mazie dzīvnieki, man – lielie. Tomēr divas galvas tik un tā ir gudrākas par vienu! Ja nepieciešams, jebkurā brīdī varam paprasīt padomu arī kursabiedriem, no kuriem vairāki strādā veterinārajās klīnikās.”

Aigars atzīst, ka visas ieceres, ar kādām viņš atnāca uz Smiltenes tehnikumu, ir piepildījušās. “Prioritāte bija – iegūt zināšanas, kas nepieciešamas, strādājot savā saimniecībā. Pēdējā laikā mums veterinārārsta pakalpojumi bijuši ļoti maz vajadzīgi. Protams, ir situācijas, kad šis jautājums nav apspriežams, bet par katru sīkumu ārstu saukt nevajag.

Tāpat tehnikumā gūtās zināšanas noder, izvēloties mājlopu šķirnes un domājot par to, kādas jomas saimniecībā vēl varētu attīstīt. Veterinārija ir plaša un daudzpusīga nozare.”

Anna un Aigars apsaimnieko nedaudz vairāk par 30 ha. “Esam bioloģiskā saimniecība. Audzējam gaļas liellopus. Šobrīd ganāmpulkā ir ap 30 liellopu, taču to skaits visu laiku mainās. Kad jaunlopi sasniedz 8 – 12 mēnešu vecumu, tos pārdodam Latvijas Gaļas liellopu audzētāju asociācijai. Tās pārstāvji lopiņiem atbrauc pakaļ un pēc tam tos pārdod jaunbuļļu izsolēs.

Ir bijusi doma pašiem gatavot gaļas izstrādājumus. Bet vismaz pagaidām tas neatmaksātos. Arī lielāku liellopu ganāmpulku pagaidām neplānojam, jo tuvumā ir problēmas ar brīvo zemi. Taču esam nopietni apsvēruši iespēju izveidot mājputnu ganāmpulku – audzēt tītarus, zosis un pīles. Neliels ganāmpulks jau ir, bet tas pagaidām tikai pašu vajadzībām. Nesteidzamies, vēlamies, lai viss notiek dabiski, bez inkubatoru palīdzības.

Ja izdosies tikt pie Eiropas projektu līdzfinansējuma, tad paralēli mēģināsim arī mazliet nodarboties ar zivsaimniecību. Dīķi jau izrakti. Nākotnē ir doma piedāvāt cilvēkiem kūpinātas zivtiņas. Ar lauku tūrismu, visticamāk, nenodarbosimies. Diez vai kāds gribēs braukt 12 km pa zemes ceļu, lai Aumeisteros pamakšķerētu.”

Jauns apvārsnis

Pagaidām Anna un Aigars saimniecībā tiek galā pašu spēkiem. “Ja arī gribētu kādu paņemt palīgā, tad diez vai atrastu, jo tuvākajā apkārtnē ir diezgan lielas problēmas ar šāda darbaspēka pieejamību,” atzīst Aigars.

“Par Smiltenes tehnikuma jauno piedāvājumu – profesiju lopkopības tehniķis varu teikt tikai to labāko. Īpaši noderīgi šādi, lauksaimniecībā izglītoti speciālisti, būs lielajās saimniecībās ar kupliem ganāmpulkiem.

Lopkopība nav tā vieglākā nozare. Lai tajā strādātu un gūtu panākumus, nepieciešamas zināšanas.

Domāju - ikviens saimnieks, ja viņam būs iespēja izvēlēties, priekšroku dos lauksaimniecībā un lopkopībā izglītotam jaunajam speciālistam, kuram katrs darbs nav jārāda priekšā, kurš prot aprēķināt mājlopiem pareizās pārtikas devas utt.

Patiess prieks, redzot, ka jauniešiem ar Smiltenes tehnikuma diplomu nav problēmu atrast labu darbu.”

Aigars augstu novērtē ne tikai zināšanas, ko ieguvis lekcijās, bet arī praktiskajās nodarbībās un mācību ekskursijās gūto pieredzi. “Tā bija dzīves skola, ko neatrast internetā vai grāmatās. Visiem vidusskolu absolventiem, kas vēlas saimniekot laukos vai strādāt kādā lauksaimniecības nozarē, iesaku izmantot Smiltenes tehnikuma piedāvāto iespēju - pusotra gada laikā apgūt veterinārārsta asistenta profesiju.

Līdz ar atnākšanu uz tehnikumu, bija sajūta, ka paveras jauns apvārsnis. Iepazinos ar interesantiem un dzīves gudriem cilvēkiem. Uzzināju daudz jauna. Zināmā mērā tā bija arī iziešana laukā no ierastajiem rāmjiem. Nācās mazliet sevi pārvarēt, jo labi apzinājos, ka viss, ko šeit māca, vēlāk ļoti noderēs.

Visspilgtāk atmiņā palicis skolotāja Gunāra Laizāna teiktais: “Lai kāda ķibele arī gadās, nevajag uztraukties! Labāk - mierīgi apsēsties un loģiski izdomāt, kas ar dzīvnieku varētu būt noticis un, ko vari lietas labā darīt.”

Kad saimniecībā gadās kāda neveiksme, pirmā reakcija, protams, ir stress. Taču tas nav risinājums,” atzīst Aigars.

Profesionālās kvalifikācijas praksē abi ar Annu bijām Variņu pagastā, SIA “Palsa”. Tur apguvām daudzas nianses, par kurām skolā nestāstīja. Ļoti paveicās arī tajā ziņā, ka jau no otrās prakses nedēļas mums 90% darbu atļāva darīt pašiem – veikt dažādas injekcijas, Anna piedalījās govju mākslīgajā apsēklošanā. Kolēģi mums uzticējās un centāmies šo uzticību nepievilt. Prakses laikā ļoti daudz iemācījāmies. Redzējām, ka ne vienmēr teorija iet kopā ar praksi.”

Ne gluži kā trīs musketieri, bet turējāmies kopā!

“Bijām draudzīgs kurss. Varbūt ne gluži kā trīs musketieri, bet - pieauguši cilvēki, kas centās viens otram palīdzēt. Turējāmies kopā un beigās jau jutāmies kā viena liela ģimene. Kursa audzinātāja Inese Dūjiņa mums bija kā mamma,” atzīst absolvents.

“Mūsu kursa Whatsapp grupa joprojām ir aktīva. Dalāmies ar bildēm, jociņiem. Šad tad pārrunājam arī nopietnākas lietas.

Kad iznāk būt pilsētā, kur dzīvo kāds skolas biedrs, vienmēr cenšamies saskrieties. Ļoti gribētos, ja kādā brīdī izdotos visiem sanākt kopā arī Smiltenē. Daži dzīvo Liepājā, daži – Ventspils pusē. Visi aizņemti darbos, līdz ar to nemaz tik viegli kaut ko noorganizēt nav.”                                   

Joma, kurā nepieciešamas pārmaiņas

“Vienīgā joma, kura, manuprāt, līdz šim nav sakārtota – jaunieši ar profesionālo izglītību, stājoties augstskolā tiek nostādīti uz viena sliekšņa ar vidusskolu absolventiem, kuriem nav ne mazāko priekšzināšanu,” savu viedokli pauž Aigars. “Taču tehnikuma absolventi veterinārmedicīnu ir mācījušies jau četrus gadus vai pusotru gadu (jaunieši pēc vidusskolas, kuriem jāmācās tikai profesionālie mācību priekšmeti). Viņu zināšanas tomēr ir plašākas.

Esmu dzirdējis, ka Izglītības un zinātnes ministrija šo jautājumu risina. Iespējams, Rīgas Tehniskā universitāte un Latvijas Lauksaimniecības universitāte būs pirmās, kas šajā jomā mēģinās kaut ko mainīt.”

Lauksaimniecība kā hobijs

Darbs Annai un Aigaram kaulus nelauž. Šobrīd viņu rīta celšanās laiku nosaka dēliņš Aleksis un lauku darbi. Taču ziemā atkal varēs atpūsties mazliet vairāk.

Visu ģimenei nepieciešamo Anna un Aigars izaudzē paši. “Pamazām izveidojušies arī ziemas krājumi. Bērns ir labākais motivētājs, kāpēc tas irjādara. It kā jau nopirkt veikalā iznāktu lētāk, bet tas nekad nebūs tāds, kā pašu izaudzētais. Mums ir arī gotiņa. Līdz ar to – arī piena produkti nav jāpērk.

Tāpat dārzeņus mājlopiem “Noleju” saimnieki izaudzē paši. “Kā jau bioloģiskā saimniecība ar īpašu lopu piebarošanu neaizraujamies. Raža šogad varēja būt nedaudz labāka, bet, paklausoties, kā iet Kurzemes un Zemgales zemniekiem, laikam mums ir paveicies – ļoti sūdzēties arī nevar.

Kā uzlādējam “baterijas”? – Strādājot! Darbs dod gandarījumu par paveikto un vienlaikus arī ekonomisko labumu. Lauksaimniecība mums ir vairāk hobijs, nevis bizness. Piederam tiem, kuri uzskata, ka jāsāk ar mazumiņu. Visi grib būt miljonāri, bet ar to miljonu pēc tam ir jāmāk rīkoties… “

Dzīve laukos bija Annas un Aigara pašu rūpīgi apsvērta izvēle. Kaut abiem netrūka un joprojām netrūkst karjeras iespēju Rīgā, viņi vēlas, lai Aleksis izaug tuvāk pie dabas.

Izglītība

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju