Smiltenes vidusskolas internātā katra diena ir kā piedzīvojums

Vairākums no desmitās, bet daži - jau no astotās un devītās klases skolas internātu sauc par savām otrajām mājām. Tie, kuriem iznācis padzīvot iepriekšējās kopmītnēs, īpaši novērtē jaunā internāta plašās telpas. Jaunieši atzīst, ka dzīve skolas dienesta viesnīcā viņiem palīdzējusi kļūt patstāvīgākiem, iemācījusi vairāk rēķināties ar skolasbiedriem un labāk plānot savu budžetu. Savukārt internāta audzinātājai Ivetai Ādamsonei viņi visi ir kā bērni. Skolotājai visvairāk jaunatklājumu parasti ir 12.klases atvadu pasākumā, kad saviesīgās sarunās tiek izstāstītas arī kopmītņu laika lielākās blēņas…

12.a klases skolniece Kristīne Vorohta Smiltenes vidusskolas internātā dzīvo jau piekto gadu. “Kad Trapenē samazināja pamatskolas klases, biju izvēles priekšā: nākt uz Smilteni vai Alūksni. Tā kā Smiltene man asociējās ar daudz jaukām bērnības atmiņām, tad izvēlējos Smiltenes vidusskolu un to ne mirkli nenožēloju. Nāku no piecu bērnu ģimenes, tāpēc iejušanās internetā grūtības nesagādāja. Gluži pretēji -  bija vairāk laika sev. Pirms tam bieži vajadzēja pieskatīt jaunākos bērnus. Tiesa, kamēr pieradu, sākumā bija grūti sagaidīt nedēļas nogales, kad tikšu uz mājām. Ilgojos pēc savējiem, bet vēlāk jau vairs nebija problēmu palikt arī kādu dienu ilgāk.”

Kristīne īpaši novērtē jaunā internāta plašās telpas. “Tagad istabiņā var arī pavingrot. Pirms tam vienā istabā dzīvojām četras meitenes, bija ļoti šauri, gandrīz visu telpu aizņēma divstāvu gultas. Tagad dzīvoju vienā istabiņā tikai ar savu labāko draudzeni un blakus istabā, ar kuras iemītniecēm mums ir kopīgs sanitārais mezgls, dzīvo trīs meitenes. Sadzīvojam draudzīgi. Nekad neesam strīdējušās par to, kura ko tīrīs. Man vispār nepatīk ar kādu strīdēties. Šajos piecos gados istabiņas biedrenes vairākkārt mainījušās, taču par visām varu teikt tikai to labāko. 

Pirmie kopmītņu gadi asociējas ar lielu smiešanos. Toreiz kopmītnēs dzīvoja daudzi tagadēji absolventi, kuri bija ar ļoti labu humora izjūtu. Internātā notika dažādi sirsnīgi pasākumi.  

Koncentrēšanās mācībām internātā nekad grūtības nav sagādājusi. Pēc skolas kādu stundiņu atpūšamies un sākam mācīties. Tagad vakaros man ir arī darbs. Līdz ar to ir mazliet grūtāk nekā tad, kad varēju laiku veltīt tikai mācībām. 

Nākamgad uz Smiltenes vidusskolu nāks mācīties arī māsa. Jau tagad stāstu, kā šeit dzīvojam. 

Ko ieteiktu jaunajiem? – Noteikti mācīties gatavot ēst. Katru reizi iet vakariņās uz centru – tas ir dārgi. Pagājušajā gadā “jauniņie” sākumā tā darīja, bet pēc tam bija spiesti iztikt ar “rolltoniem” un desu maizēm, jo tas bija vienīgais, ko viņi prata pagatavot. Tagad, taču internetā pieejami tik daudz video, kur jaunieši dalās ar viegli pagatavojamu ēdienu receptēm. 

Internātā jāiemācās izdzīvot ar to naudiņu, ko vecāki var iedot. Sākumā pirku vairāk saldumus, bet laika gaitā iemācījos ne vien izdzīvot, bet arī ietaupīt, lai nav mammai un tētim jāprasa nauda katru reizi, kad rodas kādi neparedzēti tēriņi.”  

Kopīga ikdiena, kas ļoti satuvina

11. a klases skolniece Ance Pakalne un 10.klases skolniece Bella Agnija Vāciete internātā dzīvo pirmo gadu. Abas ir bērnības draudzenes un nāk no Gaujienas, tāpat kā visas trīs blakus istabiņas iemītnieces. Ance iepriekšējā mācību gadā dzīvoja pie krustvecākiem, bet šogad, kad uz Smiltenes vidusskolu atnāca mācīties draudzenes no Gaujienas, nolēma kopā ar viņām izbaudīt kopmītņu dzīvi. “Mums šeit patīk,” saka Ance. “Arī es jūtos labi,” papildina Bella Agnija. “Ance jau pagājušajā gadā, uzzinājusi, ka pēc devītās klases nākšu uz Smiltenes vidusskolu, man stāstīja par to, kā šeit ir mācīties. Līdz ar to arī sākumā nejutos kā atnākusi uz svešu vietu. Palīdz arī drošais draudzenes plecs, uz kuru vienmēr var paļauties.”

“Internātā ir jautri un interesanti. Katra diena kā piedzīvojums. Sākumā jau bija jāpierod, ka tagad par visu jāatbild pašām, bet darbu dēļ nekad neesam strīdējušās. Cenšamies, lai istabiņas visu laiku būtu kārtīgas, jo pašas tā jūtamies labāk. 

Tad, kad vēlāk atbraucu no Dikļu orķestra, meitenes vienmēr man ir sagatavojušas siltas vakariņas,” stāsta Ance. “11.klasē ir grūtāk mācīties nekā 10.klasē. Kad nogurusi atnāku mājās, kā ar meitenēm saucam internātu, draudzenes prot vienmēr kaut ko tik mīļu un sirsnīgu pateikt, ka jau no tā vien paliek vieglāk un labāk. Citreiz virtuvē atgadās kas smieklīgs.”

“Lai labāk iemācītos izdzīvot ar līdzi iedoto naudiņu, pirmajās nedēļās pierakstīju visus izdevumus,” pieredzē dalās Bella Agnija.  Savukārt Ance lielāko daļu pārtikas parasti sagatavo un nopērk brīvdienās. “Tad darba dienās vieglāk. Vēl mums abām ir arī stipendijas. Vecāku iedoto naudiņu parasti tērējam ikdienā nepieciešamajam, bet par stipendiju kādreiz atļaujamies sevi mazliet palutināt. Piemēram, aizejam uz kino. 

Bet ar mācīšanos ir tā. Visgrūtāk sevi piespiest mācīties, kad gribas  parunāties. Reizēm abas mācāmies, viena kaut ko pajautā, sākam runāties un attopamies, ka jau pagājušas 20 minūtes… Bet nav jau izvēles – sarunas jāpārtrauc, jo jāmācās patiešām daudz... Ar otru istabas biedrenīti esam lielas hokeja fanes. Tas arī liels izaicinājums – jāmācās, bet hokeju arī gribas skatīties…

Taču šī kopīgā ikdiena mūs ļoti satuvina.”

Draugi no bērnudārza laikiem

12. a klases skolnieki Kārlis Jurgens un Kristaps Kažuro ir draugi jau no bērnudārza laikiem. Tāpēc, no Raunas atnākot mācīties uz Smiltenes vidusskolu, likumsakarīga bijusi arī izvēle abiem dzīvot vienā internāta istabiņā. “Reizēm jau iznāk arī pa kādai domstarpībai, bet tas nav nekas ārkārtējs. Ir tik labi, ka jaunais internāts atrodas blakus skolai un vairs nav daudz agrāk jāceļas, lai laikā paspētu uz skolu. Tāpat novērtējam arī plašās telpas, to ka katram dzīvoklītim ir savs sanitārais mezgls. Jaunieši vakaros dodas uz jauno sporta laukumu, kas arī atrodas tepat blakus, pastaigājas pa Tepera promenādi. Var iet uz trenažieriem, uzspēlēt futbolu vai basketbolu. 

Gadās arī visādi kuriozi. Mums abiem ar pamošanos nekad īpašu problēmu nav bijis. Bet viens istabiņas biedrs pagājušajā gadā nekad nedzirdēja modinātāju. Tas zvana kā traks, bet šis tikai guļ tālāk. Bet sadzīvojam ar visiem labi. 

Galvenie priekšnoteikumi, lai kopmītnēs klātos labi? – Justies  kā mājās, spēt visu notiekošo uztvert ar zināmu humoru, sadraudzēties ar istabiņas biedru un arī visiem pārējiem internāta iemītniekiem, nepiegružot internāta telpas,” uzskata puiši.  

“Mums ļoti paveicās - kad bijām jauniņie, kopmītnēs dzīvoja ļoti jauki vecāko klašu puiši, kuri dalījās savā pieredzē, pat pamācīja, ko un kā internātā labāk gatavot ēst. Ēst gatavošana ļoti palīdz ietaupīt naudu un rada patīkamu māju sajūtu.”

Internāta skolotāja jau 34 gadus

Skolotāja Iveta Ādamsone ir Smiltenes vidusskolas internāta audzinātāja jau 34 gadus. Viņas pirmā darba vieta Smiltenē bija skolas meiteņu kopmītnes Vaļņu ielā. “Ielas otrā pusē atradās puišu kopmītnes. Pirms atnākšanas uz Dakteru ielu vairāk nekā 20 gadus nostrādāju internātā Rīgas ielā. Lai varētu strādāt par internāta audzinātāju, paralēli darbam internātā studēju pedagoģiju un psiholoģiju. Jo mana pirmā profesija ir 

šūto izstrādājumu tehnoloģijas inženiere. Pirms apprecēšanās strādāju Rīgā, šūšanas firmā “Latvija”. 

Pa šiem gadiem gājis visādi, bet lielākoties ar jauniešiem saprotos labi. Sākumā parasti visjautrāk iet ar ļoti aktīvajiem. Viens jau pirmajā dienā pamanījās izkāpt no Rīgas ielas internāta pa logu un aiziet pastaigāties. Lēnīgākajiem vispirms vajag iejusties, blēņas sākas pēc tam. Ja uz kopmītnēm atnāk astoto klašu skolēni, tad kādam no viņiem noteikti jāpalīdz pirmoreiz izvārīt makaronus un kartupeļus, jāparāda, kā kārtīgi iztīrīt kārtīgi istabu un apmainīt gultas veļu. Gadās jau arī pa kuriozam, kurus atceroties, visi pēc tam labsirdīgi pasmejamies. 

90. gados, kad valstī sākās krīze, atnācu uz darbu un tur visas pārējās rūpes aizmirsās. Toreiz vēl nebija tika aktuālas dažādas ierīces, skolēni vakaros ļoti gribēja parunāties. Mums bija izveidojusies pašiem sava domubiedru grupiņa, kas vakaros vienmēr sanāca kopā, lai aprunātos. Beigās jau bijām tik ļoti satuvinājušies, ka pārdzīvoju par viņiem kā par saviem bērniem. Tagad jaunieši vairāk laika pavada ierīcēs nekā sarunās.

Vislielākais gandarījums? – Tas ir tad, kad skolēnam, kuram sākumā bijušas dažādas ķibeles, problēmas ar mācīšanos un uzvedību, iesaistot skolas atbalsta personālu un arī vecākus, izdodas palīdzēt, viņš pabeidz skolu un pēc tam atbrauc, lai pateiktu paldies par to, ka viņš var strādāt labā darbā un līdzi “nenāk” muļķības dēļ sastrādātas nepatikšanas. Sākumā jau viņiem nepatīk, ka esmu diezgan pedantiska, gribu, lai darbs paveikts kārtīgi. Bet pēc tam paši saka paldies. Tīrība un kārtība jau ikvienam palīdz arī sakārtot domas un cilvēkam, kas to piedzīvojis, arī turpmāk nekārtība izraisa diskomfortu. 

Lielākie izaicinājumi dienesta viesnīcas audzinātājas darbā? – Turēt līdzi jauniešiem! Savos uzskatos būt kā viņu mammai, nevis vecāmammai. Tas, ņemot vērā paaudžu atšķirības, nudien nav viegli. Taču līdz šim ar to veiksmīgi izdevies tikt galā. Dalos ar viņiem savā pieredzē, viņi māca man jaunākās tehnoloģijas. Visu laiku sadarbojamies. 

Maijā, kad mums parasti ir 12.klašu atvadu pasākums, viņi man izstāsta daudz ko tādu, ko pat nebiju pamanījusi. Visi izsmejamies. Bet nopietnākās situācijās jau parasti intuīcija pasaka priekšā, kā rīkoties. Piemēram, vienā svētdienas vakarā puiši, kurus parasti nevar dabūt pie miera, atnāk un sāk stāstīt, ka viņi jau deviņos ies gulēt, esot piekusuši. Lai iedot atslēgu, ieslēgšoties, lai varot atpūsties. Pēc kāda laika klausos – līdz šim nebijis klusums… Izeju ārā, paskatos – logs šķirbā vaļā… Vienu citu tās pašas istabiņas puisi nācās laist iekšā pa logu, jo istaba bija no iekšpuses aizslēgta. Tā sēdēju un gaidīju, kad mani “nogurušie draugi” nāks mājās. 

Dažreiz jau gribas tos palaidņus stingrāk uzraudzīt, bet esmu sapratusi, ka visvieglāk strādāt tad, ja visiem izvirzītas vienādas prasības. Protams, sākumā visiem ir jāpierod. Arī pie šīs jaunās mājas. Redzu, ka jauniešiem šeit ļoti patīk. Noteikti veidosies jaunas tradīcijas. Tas ir tik skaisti!”


Izglītība

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju