Nedēļa vēsturē

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par jūlija notikumiem  pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz pasauli  pilnīgi citā laikmetā.

1908. gada 18. jūlijā Lielo Gromiku sādžā dzima Andrejs Gromiko – vēlākais ilggadējais (1957 – 1985) PSRS ārlietu ministrs. Galvenais viņa fenomens bija spēja noturēties amatā pēc valsts vadības maiņām, kuru rezultātā parasti tika kardināli mainīts viss “augšu” sastāvs – Gromiko prata iztapt jebkuram PSRS vadītājam. Rietumu diplomātu aprindās viņam bija iesauka “Misters No”, jo praktiski uz visām rietumvalstu iniciatīvām viņš atbildēja ar kategorisku “Nē!”. Attieksmi pret rietumvalstīm lieliski raksturo teiktais PSRS augstāko vadītāju apspriedē pēc 1986. gada 26. aprīlī notikušās Černobiļas avārijas: “Ir svarīgi, lai mēs sniegtu draudzīgajām valstīm vairāk informācijas un kaut kādu informāciju arī Vašingtonai un Londonai.”

Leonīds Brežņevs ieviesa “modi”, tiekoties ar draudzīgo valstu vadītājiem, skūpstīt tos uz lūpām – par klasiku kļuva attēls, kurā Brežņevs kvēli skūpsta Austrumvācijas līderi Ērihu Honekeru. Tautā Andrejs Gromiko bija atpazīstams un līdz ar to, protams, arī populārs anekdošu varonis: “Brežņevs ar Gromiko izkāpj no lidmašīnas kādā Āfrikas valstī. Ieraugot sagaidītāju, Brežņevs izņem no kabatas monētu, pamet gaisā un, to notvēris, atviegloti nopūšas: “Fū… Cipars. Tava kārta bučoties!””

1742. gada 19. jūlijā lika pamatakmeni Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālei. To cēla vēlīnā baroka stilā ar klasicisma iezīmēm, un tās interjeram ir rokoko stilam raksturīgā greznība un piesātinātība. Baznīca īpaši ievērojama ar 1758. gadā būvētajām ērģelēm, kas ir pasaulē lielākās nepārbūvētās mehāniskās ērģeles ar vairāk nekā 7000 stabulēm un kopš 1885.gada – 131 reģistru. Šis ir vienīgais instruments, kurā vēl skan izcilā 18. gadsimta ērģeļu būvētāja Heinriha An­dreasa Konciusa izgatavotās stabules. 2008. gadā Liepājas pašvaldība nolēma Svētās Trīsvienības katedrāles ērģeles virzīt uz iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

1973. gada 20. jūlijā mira populārais ķīniešu cīņu meistars un aktieris Brūss Lī, īstajā vārdā Lī Džeņfaņš. Viņu uzskata par vienu no ievērojamākajiem 20. gadsimta cīņas meistariem, viņš bija viena no 20. gadsimta kultūras ikonām. Dzimis 1940. gadā Sanfrancisko (Kalifornija, ASV), tad viņa ģimene pārcēlās uz Honkongu, 18 gadu vecumā viņš ar 100 $ kabatā atgriezās ASV, lai iegūtu izglītību. Cīņas mākslu apguva jau agrā bērnībā, piedaloties pusaudžu ielu bandās. Virtuozā cīņas mākslu prasme nodrošināja panākumus Holivudā un ārkārtīgu popularitāti šādu filmu un austrumu cīņu cienītāju lokā. Viena no daudzajām viņam veltītajām anekdotēm apgalvo, ka Brūss bijis tik ātrs, ka Useins Bolts viņa filmas ir spiests skatīties palēninātā režīmā. Viņa pāragro nāvi (33 gadu vecumā) apvij dažādas leģendas. Oficiālā versija: miris ar audzēju smadzenēs, ko izraisījusi alerģija pret kādu medikamentu komponenti; sava elka tik banālai nāvei gan neticēja lielākā daļa viņa pielūdzēju. Protams, netrūka dažādu sazvērestības teoriju: viņu nogalināja mafija, ar viņu izrēķinājās par kunfu cīņas noslēpumu atklāšanu, viņš vispār mira mīļākās gultā, bet to noklusēja, lai neaptraipītu viņa kā lieliska ģimenes cilvēka tēlu, viņš vienkārši pārdozējis narkotikas, kādas filmas uzņemšanas laikā cits cīņu meistars, kas viņu apskaudis, izdarījis speciālu sitienu, kas novedis pie aktiera nāves. Kā arī tur nebūtu, bet divas dienas pirms aktiera nāves vētra no viņa mājas Honkongā jumta norāva “pat kua” – maģisku spoguli koka rāmī, kas neļāva piekļūt ļauniem gariem. Jāatceras arī, ka Lī, kurš mūža beigās slimoja ar diezgan izteiktu paranoju, dzīves laikā teicis, ka esot nolādēts un nodzīvos tikai pusi no sava tēva mūža (tēvs mira 64 gadu vecumā). 1993. gadā filmas uzņemšanas laukumā tikpat mistiski gāja bojā viņa 28 gadus vecais dēls Brendons.

1957.  gada 21. jūlijā atklāja Akmens (tolaik – Oktobra) tiltu pāri Daugavai. Tiltu sāka būvēt 1955. gadā, un tas tika veidots uz kādreizējā Pontonu tilta ass, vietā, kur jau vēsturiski bija izveidojusies satiksmes plūsma starp abiem Daugavas krastiem. Patiesībā tilts nav no akmens, bet gan no 3000 tonnu smagām metāla būvkonstrukcijām. Sākumā viena tā daļa pie Daugavas labā krasta bija paceļama, lai izlaistu lielākus kuģus. Tilta garums ir 503,12 m, brauktuves platums 27,5 m, abās pusēs novietoto gājēju trotuāru platums 3,5 m. 2009. gada 20. augustā tilta balstā ietriecās pasažieru kuģītis “Vecrīga”. Par laimi, neviens cilvēks necieta, visi pasažieri veiksmīgi tika nogādāti krastā. Pirmo tiltu pāri Daugavai uz noenkurotām, savā starpā ar tauvām sasietām laivām lika izbūvēt zviedru karalis Kārlis XII 1701. gadā. 1888. gadā Rīgas Dome izšķīrās par dzelzs pontonu tiltu. Pāri Daugavai bijuši vairāki pontonu tilti, pēdējo, trešo, 1931. gadā izveidoja Liepājas Kara ostas darbnīcās. Vācieši atkāpjoties 1944. gadā to uzspridzināja, 1945. gadā tas tika atjaunots.
 
1099. gada 22. jūlijā, nedēļu pēc tam, kad Pirmā krusta kara bruņinieki bija ieņēmuši Jeruzalemi un apkāvuši visus tās musulmaņu un jūdu iedzīvotājus (krustneši uz brīdi pārtrauca slepkavošanu, tikai lai pielūgtu svētās vietas, bojā gāja ap 40 000 Jeruzalemes iedzīvotāju), par pirmo Svētās zemes kristīgo valdnieku tika izvēlēts slavenais un cienījamais Dienvidlotringas hercogs Buloņas Gotfrīds, viens no pašiem spožākajiem krustnešu karavadoņiem. Viņš atteicās no karaļa titula un zelta kroņa “zemē, kur Jēzus Kristus nesa ērkšķu kroni” un izteica vēlēšanos, lai viņu dēvētu vienkārši par Tā Kunga kapa aizstāvi. Gotfrīds mira 1100. gadā un ir apglabāts Tā Kunga kapa baznīcas pazemē.

1881. gada 23. jūlijā
Lježā (Beļģija) dibināta Starptautiskā vingrošanas federācija FIŽ (no franču Federation Internationale de Gymnastique), pasaulē senākā sporta organizācija. Tikai 11 gadus vēlāk tika radītas vēl divas starptautiskas apvienības – Ātrslidošanas savienība un Airēšanas federācija, bet vēl gadu vēlāk – Starptautiskā Olimpiskā komiteja. Visas pārējās sporta federācijas ir 20. gadsimta bērni. Par FIŽ pirmo prezidentu kļuva Nikolas Kuperus (Nicolas Cupérus), kurš šo amatu pildīja līdz 82 gadu vecumam. Sākumā šajā organizācijā ietilpa tikai trīs valstis: Beļģija, Nīderlande un Francija, bet 1897. gadā tajā jau sastāvēja 17 Eiropas valstis un FIŽ nosaukumu mainīja uz FEŽ – Eiropas vingrošanas federācija, bet, kad 1921. gadā tajā kā pirmā ārpus Eiropas valsts iestājās ASV, tā atkal atguva iepriekšējo nosaukumu.

1959. gada 24. jūlijā
tā laika padomju līderis Ņikita Hrušcovs Maskavā, tiekoties ar ASV viceprezidentu Ričardu Niksonu, pirmo reizi piedraudēja amerikāņiem “parādīt Kuzjas māti” (“показать Кузькину мать”). Tas notika Sokoļņikos, kad abi tikās pirmās ASV izstādes atklāšanas priekšvakarā. Bija skaidrs, ka skats uz komfortablo un tehniski nodrošināto amerikāņu dzīves veidu satrieks absolūti nelutinātos padomju cilvēkus. PSRS līderis, uzsverot, ka viņš ir “vienkāršs puisis”, nevis spožs advokāts kā viņa sarunu biedrs, uz amerikāņu pārpilnības fona lielījās ar savas valsts kodollielvalsts statusu un nākotnes sasniegumiem. Pastiprinot tēzi, ka “mēs te ne jau mušas ar nāsīm sitam”, PSRS līderis arī noslēpumaini piesolīja: “Mūsu rīcībā ir līdzekļi, kas jums sagādās smagas sekas. Mēs jums parādīsim “kuzkinu maķ!”” Tulki bija dziļā apjukumā. “Kuzjas māte”, kā sākumā tiešām burtiski pārtulkoja Hrušcova vārdus, varēja apzīmēt visu ko, sākot no vienkārša skanīga izteiciena līdz slepena ieroča kodētam nosaukumam – tolaik PSRS strādāja pie kodoltermiskās aviācijas bumbas AN602 izstrādes, kas kļuva pazīstama arī ar nosaukumu “Bumba – cars”, bet vēlāk rietumos – “Kuzjas māte”, tā kā Hrušcovs varbūt tiešām runāja par konkrētu objektu. Katrā ziņā šis izteiciens kļuva par varenās un neprognozējamās lielvalsts savdabīgu vizītkarti.

Kultūra un Izklaide

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju