Valkas novadpētniecības muzejā ilgojas pēc apmeklētājiem un krāšņā tulpju pušķa

Lai atzīmētu 50 gadu pastāvēšanas jubileju, Valkas novadpētniecības muzejs plānoja vienu no šī gada galvenajiem pasākumiem sirsnīgi nosvinēt kopā ar apmeklētājiem Muzeju nakts programmas ietvaros 16. maijā. Bija ieplānota arī izstāde “Muzejs un laiks”. Diemžēl šīm klātienes iecerēm svītru pārvilka koronavīruss. Taču muzeja mājaslapā ir pieejama plaša un interesanta publikāciju sērija sadaļā “Muzejam – 50”. Ikvienam, kuram mājās ir dators ar interneta pieslēgumu, ir iespēja iepazīties ar muzeja tapšanas vēsturi.  

Laikraksta slejās nepieminēt šo novada kultūras dzīves svarīgo notikumu būtu grēks, tāpēc “Ziemeļlatvija” uz sarunu aicināja ilggadējo novadpētniecības muzeja direktori Meldru Cimdiņu. Viņa muzeja vadības stūri tur pēdējos divdesmit septiņus gadus. Pirms apstiprināšanas direktores amatā, viņa astoņpadsmit gadus jau bija nostrādājusi muzejā. 

M. Cimdiņa stāsta, ka Valkas novadpētniecības muzejs izceļ īpašās Valkas identitātes “firmas” zīmes – Jānis Cimze un viņa vadītais Vidzemes skolotāju seminārs, kā arī sabiedriskos un politiskos notikumus, kas Valkā risinājās 1917. gadā vēl pirms Latvijas Neatkarības pasludināšanas. To, ka muzeja kolektīva darbs šo tēmu izpētē ir pamatīgs, apliecina skolotāju skolotāja J. Cimzes 200 gadu jubilejas svinības, kā arī 2018. gadā Latvijas Muzeju biedrības piešķirtā Gada balva mazo muzeju nominācijā par izveidoto pastāvīgo ekspozīciju “Valka – Latvijas neatkarības šūpulis”. Taču muzeja kolektīvs negrasās gulēt uz lauriem, bet gan turpina darbu ar jaunām un interesantām iecerēm. Izmantojot šo piespiedu izolācijas laiku, darbinieki veido digitalizētas prezentācijas, piemēram, par padomju laiku, par 1949. gada izsūtīšanu, par ģenerāli Pēteri Radziņu no muzeja krājumā pieejamiem materiāliem. Šīs prezentācijas skolēni varētu izmantot vēstures mācīšanās procesā attālināti.

“Cenšamies būt modernāki. Daudz smeļamies pieredzi, gan lasot izziņas materiālus, gan dodoties apmaiņas braucienos. Reizēm šķiet, ka tas, kas ir redzams pie kolēģiem, ir labāks. Cik atļauj muzejam piešķirtās pašvaldības dotācijas, tik arī tās ieguldām attīstībā. Piedalāmies arī dažādos projektos. Patīkami, ka arī pie mums brauc mācīties. Pirms ārkārtas situācijas muzejā viesojās Smiltenes novada muzeja darbinieki. Kaimiņi atzina, ka esam interesanti un izteica vēlmi sadarboties. Mums jau ir izveidojusies laba sadarbība ar Smiltenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju. Viņš draudzes vēstures izpētē izmantoja daudz muzejā pieejamo materiālu. Vienojāmies, ka varētu palīdzēt arī Smiltenes novada muzejam, jo kādreiz bijām Valkas rajona muzejs. Pie mums glabājas daļa Smiltenes novada vēstures,” skaidro M. Cimdiņa. Viņa atzīst, ka muzeja lietderību apliecina ne tikai iespēja izmantot muzeja krājumā pieejamos materiālus, bet arī ikgadējā novada mākslinieku izstādes atklāšanas pasākums. Tas ir arī pašu darbinieku viens no gaidītākajiem notikumiem. Darbinieki daudz dara, lai šī tradīcija turpinātos ilgus gadus. Pēdējā laikā atzinīgus vārdus guvušas novadā dzīvojošo ģimeņu un dzimtu veidotās izstādes. Muzeja direktore atceras, ka sākotnēji bija iecere veidot novada pagastos dzīvojošo mākslinieku izstādes. Tādas arī notika Zvārtavas un Vijciema ar mākslu saistītiem cilvēkiem. Negaidot šī iecere pārtrūka. Pēc tam bija Sīmaņu, Smelteru un Briču ģimeņu izstādes, kas guva lielu atsaucību.

“Novadniekiem interesē savējo radošuma izpausmes. Kādreiz šķiet, ka vajadzētu skatīties drusku plašāk, ne tikai savējos. Pārrunās ar darbiniekiem esmu dzirdējusi, ka būtu gribējies, lai arī citas izstādes apskatītu vairāk cilvēku. Esam atveduši no Rīgas Latvijā atzīta mākslinieka darbus, bet ir tik maz apmeklētāju,” atzīst M. Cimdiņa.

Muzejs strādā ne tikai, lai veidotu jaunas izstādes un ekspozīcijas, bet arī lai saglabātu vietējās vēstures liecības. Viens no izaicinājumiem būs muzeja krājuma pārvietošana uz bijušo sporta skolas ēku Semināra ielā 27A. Šī ēka muzeja rīcībā ir nodota ar 1. februāri. Te muzejs veidos atklāto vēstures krājuma krātuvi. M. Cimdiņa pieļauj, ka būs nepieciešami vairāki gadi, lai krājumu izstādītu tā, lai to varētu apskatīt. Plānots, ka varēs apskatīt visus etnogrāfiskos lietiskos priekšmetus, tekstīlijas un arheoloģiskos materiālus. Atsevišķa telpa ieplānota padomju laika perioda liecībām. Nereti muzejā vēršas vēstures skolotāji un stāsta, ka mūsdienu paaudzei ir grūti mācīt padomju laika vēsturi, tāpēc ir iecere veidot šādu ekspozīciju. Vienā telpā jau ir novietota bijušā Valkas rajona padomes priekšsēdētāja Kārļa Alberga kabineta sekcija. 

“Mums gaidāms liels darbs. Ar šīs Semināra ielas ēkas piešķiršanu muzejam noslēdzies viens periods. Ar krājuma pārvešanu veiksim visu muzeja telpu un teritorijas pārplānošanu, pielāgošanu jaunām funkcijām. Tas viss būs rūpīgi jāizvērtē, jāatrod telpas jaunām ekspozīcijām. Gribētos paplašināt garderobi, jo pašlaik tā ir neliela un apmeklētājiem rada neērtības. Esam iecerējuši bērniem izveidot rotaļistabu, kur viņiem pavadīt laiku. Gribam labiekārtot arī muzeja teritoriju. Pirmais solis ir sperts, jo pašlaik notiek apgaismojuma iekārtošana – tiek uzstādītas Latvijā lietas deviņas laternas. Tās vizuāli līdzīgas tām, kas bijušas Valkā 1910. gadā. Atradām fotogrāfiju, kur tās laternas redzamas,” stāsta M. Cimdiņa.     

Ar laiku plānots, ka tiks nojaukta bijusī noliktavas ēka, kur pašlaik izvietota etnogrāfijas kolekcija. Jau 2007. gadā veiktās ekspertīzes rezultāti liecina, ka šai ēkai ir 99 procentu liels nolietojums. Vietai, kur atrodas noliktavas ēka, jau izdomātas ieceres. Lai muzejam piesaistītu ne tikai vietējos, bet arī tūristus, plānots atjaunot Cimzes dārzu. Iespējams, kāds to sauks par Muzeja dārzu. Nojauktās ēkas vietā varētu atrasties neliela vasaras koncertzāle, kur varētu notiks dažādu mūzikas žanru koncerti. Netālu būtu rotaļlaukums bērniem, vieta atpūtai ar interesantiem vides objektiem. Šī dārza labiekārtošana iekļautos kāzu ceremoniju rīkošanā. Jau līdz šim daudzi pāri Valkas muzeju un teritoriju izmantoja kā vietu, kur kopā ar viesiem fotografēties un pavadīt kādu laiku. 

“Esam dzirdējuši pārmetumus, ka teritorijā neko lielu neesam darījuši. No otras puses – šī teritorija ir tīra, balta lapa, tāpēc varam visu veidot no jauna,” domā muzeja direktore.

Sarunas nobeigumā interesējos, ko jubilāri, ja viņi būtu iemīļotais pasaku varonis Karlsons, vēlētos dzimšanas dienas dāvanā. Ļaujoties sapņiem, piekodinu, ka arī muzejs ir tiesīgs saņemt piecdesmit tortes un vienu svecīti. Ilgi nedomājot, M. Cimdiņa atklāj, ka viņa muzejā ilgojas pēc cilvēku klātbūtnes un pēc valcēnietes Grietas Strēlnieces katru gadu Muzeja nakts pasākumā dāvinātā krāšņā tulpju pušķa. Ja ļauts sapņot, tad muzejam nepieciešama jaudīgāka datortehnika, jauns mūsdienīgāks kopētājs, kā arī kosmētiskais remonts darbinieku kabinetos. Lai piepildās!

Kultūra un Izklaide

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju