Lielogu dzērveņu uzņēmums dod darbu arī kaimiņu novadiem

Ogu audzēšanas un pārstrādes uzņēmumu “Very Berry” zina arī aiz Apes novada robežām. Vieni cilvēki iecienījuši šajā uzņēmumā ražoto produkciju (dabīgās sulas, morsus un ogu sīrupus), bet citi ogu novākšanas sezonā atrod tur darbu.

SIA “Very Berry” pārstrādes cehs un birojs atrodas Apes novadā, Gaujienas pagasta Dārzciemā. Gaujienas pusē ir arī uzņēmuma ogu plantācijas: 20 hektāri lielogu dzērveņu, 12 ha krūmmelleņu, 2,5 ha aveņu un 1,5 ha zemeņu.

Būt kopā ar Smilteni ir loģiski

Aizvadītajā 2018. gadā uzņēmums nosvinēja savu 20. dzimšanas dienu. Uzņēmuma dibinātāji un īpašnieki Gundega un Sergejs Sauškini ir ienācēji Gaujienas pagastā un divos desmitos gadu izveidojuši šobrīd vienu no lielākajiem Apes novada uzņēmumiem. Pēc “Lursoft” statistikas datiem, 2018. gadā SIA “Very Berry” Apes novadā ierindojās 5. vietā pēc gada apgrozījuma ar 881 217 eiro, turklāt uzrādīja vislielāko apgrozījuma kāpumu pret iepriekšējiem gadiem.

Uzņēmumā pastāvīgi strādā 17 cilvēki, bet ogu novākšanas sezonā darbinieku skaits ievērojami palielinās – teju pat līdz 100 cilvēku īpaši labas ražas gados. Piepelnīties ar ogu lasīšanu uz “Very Berry” brauc ne tikai pašu novada iedzīvotāji, bet arī strādnieki no Alūksnes, Balviem, Gulbenes, Valkas novada Zvārtavas pagasta.

“No Smiltenes gan nebrauc, jo tur nav bezdarba tāpat kā Valmierā,” taujāta, vai sezonas darbinieku vidū ir arī smiltenieši, atteic SIA “Very Berry” valdes priekšsēdētāja Gundega Sauškina.

Jaunajā novadu kartē Apes novads ir iezīmēts kopā ar Smiltenes un Raunas novadiem ar attīstības centru Smiltenē. Ja Latvijā gaidāmā administratīvi teritoriālā reforma tiks īstenota ar šādu scenāriju, tad “Very Berry” būs Smiltenes novada uzņēmums.
Uzņēmējas Gundegas Sauškinas dzimtā puse ir Galgauskas pagasts Gulbenes novadā, vidusskolu viņa beigusi Alūksnē un jau ilgāku laiku dzīvo Apes novada Virešu pagastā.

“Alūksne man ir ļoti mīļa, tur man arī ir daudz radu, bet uzskatu, ka Gaujienai un Virešiem novadu reformā noteikti ir jāaiziet uz Smilteni. Tas ir tikai loģiski gan tāpēc, ka gribas pievienoties stiprākajam, gan arī tāpēc, ka man visas darīšanas pamatā ir Rīgā un Valmierā, kur ir daudz iestāžu (Smiltene ir pa ceļam no Apes uz Valmieru un Rīgu – redakcijas piezīme). Nozīme ir arī attālumam līdz novada centram. No Virešiem, kur dzīvoju, līdz Smiltenei ir 30 kilometru, bet līdz Alūksnei – 50 kilometru,” apsvērumus par labu Smiltenes novadam nosauc G. Sauškina.

Uzņēmēja arī piebilst, ka, viņasprāt, Apei, Apes un Trapenes pagastiem gan loģiskāk būtu pievienoties Alūksnes novadam, jo, piemēram, no Apes līdz Alūksnei ir 24 kilometri, bet līdz Smiltenei – vairāk nekā 50 kilometru.

Cer uz novada naudu ceļu remontam

G. Sauškina cerīgi raugās Smiltenes novada virzienā tāpēc, ka šā novada pašvaldība ar savu budžetu ir salīdzinoši turīga un apvienošanās gadījumā finansiāli varētu palīdzēt sakārtot tagadējā Apes novada infrastruktūru, galvenokārt ceļus. Piemēram, ceļš, kas no Virešiem ved uz Lejasciemu un kura tuvumā atrodas Sauškinu māja, esot briesmīgā stāvoklī – bedre pie bedres, un ātrāk par 30 kilometriem stundā pa to nevarot pabraukt, lai nesalauztu automašīnu. Tiesa, pēc “Ziemeļlatvijas” rīcībā esošās informācijas, ceļš Lejasciems–Dūre–Vireši ir valsts nozīmes ceļš un par tā uzturēšanu atbild valsts akciju sabiedrība “Latvijas Valsts ceļi”. 

Taujāta, vai ir arī kādas bažas par Apes novada pievienošanu Smiltenei, G. Sauškina nosauc malēniešu mentalitāti. “Jums, smilteniešiem, mūs nesaprast. Gaujas otrā pusē – jau Grundzālē, kas Smiltenes novadā ir vistuvāk mūsu novadam – vairs nelauž valodu. Mēs šajā Gaujas pusē tomēr vēl esam malēnieši, un malēniešu mentalitāte mazliet atšķiras no citām. Ja ir kaut kas jāsarunā vai jānokārto lietas, tad man kā iedzimtam malēnietim ir viegli to izdarīt ar citu malēnieti, bet kā tas būs ar smiltenieti, nezinu. 

Malēnietim, pirms ķerties pie lietas, vispirms vajag parunāties ar otru cilvēku, vajag iepriekš izrunāties, pajokot, pasmieties, un tikai tad mēs sākam runāt par vajadzīgo. Smiltenē mani var nesaprast. Tas varētu mazliet traucēt, sevišķi tai iedzīvotāju daļai, kas ir tuvāk Alūksnei. Bet visur ir cilvēki, un visur kaut kas notiek. Tai tomēr nevajadzētu būt problēmai,” pārdomās dalās G. Sauškina un piebilst, ka viņai kā uzņēmējai ikdienā neko daudz no pašvaldības nevajag, ciešākā saikne ir samaksāt pašvaldībai nekustamā īpašuma nodokli.

 
Kaprīzā  purva princese

Uzņēmumu “Very Berry” Smiltenes pusē jau zina, cilvēki dzirdējuši par tā audzēto lielogu dzērveņu plantācijām. Uzņēmums tās ierīkojis izstrādātā kūdras purvā, ko nomā no akciju sabiedrības “Latvijas Valsts meži”.

Tieši ar lielogu dzērveņu audzēšanu uzņēmums (toreiz vēl ar nosaukumu “Lienama Alūksne”) uzsāka savu darbību. Iniciators bija Gundegas Sauškinas tēvs, kura uzmanību piesaistīja raksts par Kanādā un ASV selekcionētām dzērvenēm, kas esot pārākas par Latvijas purvos augošajām. 

“Kad sākām audzēt lielogu dzērvenes, sākumā bija daudz kļūdu, jo skatījāmies, ko raksta amerikāņu literatūrā, bet Latvijai diemžēl tas neder. Viņiem ir smilts, mums –  kūdra, un katrā vietā augs uzvedas citādi. Dzērvene ir purva princese un tik viegli rokās nedodas, turklāt ražu tā dod tikai ceturtajā gadā, bet lielus kapitālieguldījumus vajag jau sākumā,” stāsta G. Sauškina.

Viņai un vīram lielogu dzērveņu audzēšanas uzsākšana prasīja divu gadu izpētes darbu, braucienus  pa pasauli pie citiem audzētājiem un garas stundas sarunās ar zinātniekiem un agronomiem tepat, Latvijā. Šķiet, kas tur sarežģīts? Lai tās dzērvenes purvā aug! Taču, izrādās, obligāti ir jāuzstāda laistīšanas sistēma kā glābiņš pret pavasara salnām, proti, augu kārtīga aplaistīšana novērš temperatūras pazemināšanos zem nulles. Sauškini pirmie Latvijā atrada purva lauku laistīšanas risinājumu. Savukārt ogu novākšana dzērveņu plantācijās notiek ar kombainu, tāpēc ražu novākt ir daudz vieglāk nekā, piemēram, krūmmellenēm, jo tur gan ir vajadzīgs roku darbs, norāda G. Sauškina. 

“Lauksaimniecība nav tā joma, kurā meklēt ātru pārticību. Lai dzērveņu lauks sāktu nest peļņu, ir nepieciešami aptuveni 10 gadi. Lai sakārtotu ražošanas ciklu, ir jādomā par milzīgu daudzumu dažādu lietu, tāpēc laukos ar mērķtiecību vien nepietiek, te nepieciešama arī pacietība. Taču mums patīk pašiem sevi izaicināt, jo mēs mīlam savu darbu, mēs nepazīstam tādas “šodien negribas strādāt” dienas,” teic SIA “Very Berry” vadītāja.

Viņa slavē savu vīru Sergeju, bez kura uzņēmums būtu kā bez rokām, proti, Sergejs Sauškins ir  bijušais civilās aviācijas pilots un lidaparātu inženieris un savas zināšanas un pieredzi izmantojis arī vairāku uzņēmumam “Very Berry” noderīgu agregātu un tehnikas izgudrošanā un ieviešanā ražošanā.

Latvieša oga numur viens

SIA “Very Berry” pārstrādā ne tikai pašu audzētās ogas, bet arī to, ko iepērk no citiem audzētājiem – smiltsērkšķus, rabarberus, cidonijas, aronijas, upenes, jāņogas. Taču sulu pārdošanas ziņā nepārspēts līderis ir dzērveņu sula. “Latvietim dzērvene ir oga numur viens, jo vislielākais patēriņš ir tieši dzērvenēm. Tā tikai šķiet, ka latvieši daudz ēd zemenes un avenes. Šīm ogām ir īsa sezona – viens līdz divi mēneši, bet dzērvenes ēd visu gadu. Lielogu dzērvene stabili ieņēmusi savu vietu tirgū, arī eksportā,” uzsver G. Sauškina. 

Uzņēmums “Very Berry” ražo arī dzērvenes pūdercukurā un dzērveņu sukādes. Nesen produkcijas klāstu papildinājuši spēka jeb funkcionālie dzērieni, kuru receptūra izstrādāta sadarbībā ar farmācijas doktori Viju Eniņu. Šajos dzērienos par izejvielām izmantoti Latvijā audzētie augļi, ogas un ārstniecības augi, un tie ir piemēroti veselīga dzīvesveida piekritējiem, kā arī cilvēkiem ar strauju un aktīvu dzīvesveidu. Katram no pieciem dzērieniem piemīt sava funkcionālā nozīme: možuma un enerģijas nodrošināšana; spēka atjaunošana; miega uzlabošana; stresa mazināšana; vielmaiņas uzlabošana. 

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Ar informāciju pret dezinformāciju

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju