Strādājot laukos, policijas inspektoram jābūt kā universālajam kareivim

Ja Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas nodaļas inspektorei Ievai Mūrmanei piedāvātu strādāt pilsētā, viņa nepiekristu. Viņai patīk lauki un lauku cilvēki. Viņas pārziņā ir Strenču, Sedas un Plāņu pagasta teritorijas un tagad uz aizvietošanas laiku – arī sabiedriskās kārtības uzturēšana Valkas, Kārķu, Ērģemes un Jērcēnu pagastos.

I. Mūrmane Valsts policijā nostrādājusi jau 18 gadus, bet kā policijas inspektore lauku teritorijās – kopš 2015. gada septembra. “Ziemeļlatvija” uz sarunu I. Mūrmani aicināja ar mērķi noskaidrot, ar ko nākas sastapties inspektoram un kāda ir situācija laukos. Uz jautājumu, kāds ir lauku inspektora darbs, policiste nedomājot atbild: “Vispusīgs. Strādājot lauku teritorijās, jābūt kā universālajam kareivim. Turklāt šobrīd darba apjoms ir pietiekami liels, tāpēc reizēm, lai atrastu laiku kaut vai sarunai ar žurnālistu, rūpīgi jāplāno.”

- Vai spējat tikt galā ar darba pienākumiem?

- Jāspēj, nedrīkst nespēt. Uz laiku, kamēr kolēģe atrodas ilgstošā prombūtnē, par sabiedrisko kārtību atbildu arī Valkas puses pagastos.

- Kas jādara lauku policijas inspektoram?

- Pirmām kārtām jārūpējas par sabiedriskās kārtības noteikumu ievērošanu. Proti, lai iedzīvotāji nejustos apdraudēti, lai ierobežotu huligānismu, lai nepieļautu alkohola lietošanu sabiedriskās vietās  un velosipēda vadīšanu alkohola reibumā, lai cīnītos ar agresīviem skandālistiem, kuri pēc pārlieku lielas alkohola devas terorizē ģimeni. Raugos arī, lai vecāki rūpētos par bērniem, tos neatstātu vienus bez uzraudzības. Vārdu sakot – darba lauciņš ir gana plašs. Tas jau nav tikai laukos, tas ir visur.

- Kur atrodas jūsu darba kabinets?

- Fiziski mans kabinets ar datoru atrodas Smiltenē, Pils ielā 2A, jo pati esmu no tās puses. Praktiski katru dienu esmu Strenčos un Sedā. Ir pārliecība, ka vietējie mani pazīst un zina, kur meklēt, kad esmu nepieciešama.

- Likumpārkāpumi notiek ne tikai darba laikā, bet arī pēc pulksten 17. Pieļauju, ka cilvēki meklē vietējā policista palīdzību arī vakaros?

- Protams. Iedzīvotājiem ir zināms dienesta tālrunis, var zvanīt arī uz 110, bet nekad neesmu liegusi sava privātā tālruņa numuru. Ja kāds zvana pēc darba laika un brīvdienās, noteikti atbildu.

- Kas ir tie zvanītāji? Vai pārsvarā tie ir cilvēki gados, kas visu redz un dzird?

- Ne tikai. Ir tādi, kas, ejot savās gaitās, redz pārkāpumu un uzskata par vajadzīgu informēt. Arī jaunieši ir diezgan aktīvi informācijas sniedzēji. Jāatzīst, ka iedzīvotāji ir diezgan kūtri atbalsta sniedzēji, bet es viņus saprotu, – ja ir kaut kas redzēts, par to ziņots, tad būs arī jāierodas policijā. Bieži vien lauciniekiem tas ir apgrūtinājums. Paši zināt, kāda ir sabiedriskā transporta kustība no laukiem uz pilsētu. Esmu no tām inspektorēm, kas aizbrauc pie cilvēka un nokārtojam visas nepieciešamās formalitātes. Cik atļauj resursi, tik tos izmantoju, neuzstājot, ka cilvēkam obligāti jāierodas pie manis kabinetā. Esmu mobila. Pie reizes arī iepazīstos ar vietējiem, parunājamies un arī tā iegūstu darbam noderīgu informāciju.

- Vai policijas inspektors laukos neveic arī sociālo darbu?

- Reizēm tā ir, bet teritorijā, kuru es apkalpoju, ļoti labi strādā Sociālais dienests. Mēs cieši sadarbojamies. Man radies priekšstats, ka cilvēki zina, kad jāmeklē sociālais darbinieks un kad vajadzīga policija. Drīzāk, ja neesmu uz vietas, piemēram, Strenčos, cilvēks aizies pie sociālā darbinieka un nodos man ziņu. Nereti policists laukos ir vajadzīgs, lai aprunātos.

- Reizēm vecāka gadagājuma cilvēki pārmet jaunajiem, ka tie ir loderi.  Vai tā ir?

- Skumji ir tas, ka no laukiem ir aizbraukuši ļoti daudz jaunu cilvēku. Ir tādi, kuri, atbraucot no ārzemēm, mazākais, nedēļu skaļi un ar vērienu svin savu atgriešanos. Protams, šādās reizēs saņemu vietējo iedzīvotāju sūdzības. Teikt, ka tā ir liela problēma, gan nevaru. Uz valsts svētkiem dežurējām vairākās vietās – gan Strenču, gan Smiltenes pusē. Manā skatījumā, cilvēki iemācījušies svinēt valsts svētkus, sabiedriskā kārtība netika apdraudēta. 

- Kas jūsu apkalpojamajā zonā ir pats “karstākais” punkts, kur vairāk uzmanības jāpievērš sabiedriskās kārtības nodrošināšanai?

- Lai kā man negribētos atzīst, diemžēl tā joprojām ir Seda. Sākot strādāt, tā bija liela bēdu leja, jo pilsētiņas iedzīvotāji bija izlaidušies. Ilgāku laiku Seda bija atstāta novārtā, tāpēc te darīja, ko gribēja, īpaši dārza sezonas noslēgumā. Joprojām cīnos ar mazdārziņu apzadzējiem. Tie visbiežāk ir cilvēki bez darba un dzīvesvietas. Nākas noskaidrot garnadžus, kas no šķūnīšiem zog malku. Zog arī privātos un valsts mežos. Sedā mazdārziņi atrodas nost no dzīvojamām mājām, viens pie otra, zagļiem nav grūti darboties. Laukos viņiem sarežģītāk, tāpēc šāda veida zādzības notiek reti.

- Vienmēr brīnos, kā policists var atklāt mazdārziņa apzadzēju. Tie burkāni, sīpoli un kāposti jau sen ir apēsti.

- Cilvēki bieži vien daudz ko redz. Tas, ka viņi to negrib atklāt rakstiski, ir cita lieta. Nelielās apdzīvotās vietās cits citu labi zina, sarunājas un tā pamazām arī izdodas atklāt vainīgos. Man ar savu darbu jāiegūst vietējo uzticība, lai viņiem būtu vēlme sniegt informāciju.

- Kāda šobrīd ir situācija ar sadzīves konfliktiem, piemēram, Sedā?

- Ļoti izteikti šie konflikti nav bijuši. Sedā ir tā, ka viņi praktiski paši tiek galā savā starpā. Patrulējot vakara stundās un redzot, ka ir konflikta situācija, apstājos un eju skaidroties. Bieži vien atsakās no palīdzības, jo paši tikšot galā. Ir gadījumi, kad pēc izsaukuma ierodos notikuma vietā, bet kaimiņu tante jau atrunājas, ka nemaz nav gribējusi izsaukt policiju. Taču esmu ieradusies un man jāizvērtē situācija. Visādi ir bijis.

- Bieži sabiedrību aicina nebūt vienaldzīgiem, nestāvēt malā gadījumos, kad vecāki novārtā atstāj savus bērnus vai notiek vardarbība. Vai jūsu praksē ir arī šādi gadījumi?

- Protams. Taču mēs šīs ģimenes jau zinām, jo tās atrodas Sociālā dienesta vai bāriņtiesas redzeslokā. Cilvēki nav vienaldzīgi un ziņo gadījumos, piemēram, ja mamma atstājusi bērnus bez uzraudzības, lieto alkoholu un nenāk mājās.

- Zināms, ka laukos dzīvo vientuļi pensionāri. Vai viņi jūtas droši, jo bieži tieši šādas mājas apmeklē nelūgti viesi ļaunprātīgos nolūkos.

- Tā ir problēma, jo internetu viņi nelieto. Labākajā gadījumā – klausās radio, skatās televīziju un lasa kādu avīzi. Veicot preventīvo darbu, bieži iebraucu nomaļās mājās, iedodu vizītkarti ar visu nepieciešamo informāciju, aprunājamies.

- Vai notiek sadarbība arī ar pašvaldību vadītājiem?

- Protams, ir izveidojusies laba sadarbība ar Strenču novada pašvaldību. Lieliska sadarbība bija arī ar Strenču pašvaldības inspektori Evu Ločmeli, bet viņa aizgāja no darba un tagad tiek meklēts jauns darbinieks.

- Teicāt, ka šodien (trešdien) ir mācības. Ko inspektori mācās?

- Apmeklēju šaušanas apmācību, fizisko sagatavotību un tuvcīņas prasmes. Otrdien Cēsīs biju kursos, ieguvu zināšanas, kā tikt galā ar psihiski nelīdzsvarotiem cilvēkiem un cilvēkiem ar psihiskām slimībām. Manā apkalpojamajā teritorijā atrodas Strenču slimnīca, tāpēc šie kursi bija nepieciešami. Jāteic, tiešām arvien biežāk ikdienā nākas sastapties ar situācijām, kad policijas palīdzība tiek meklēta gadījumos, kad jātiek galā ar psihiski nelīdzsvarotiem cilvēkiem. Piemēram, dodamies pie cilvēka, ja viņš ir agresīvs, jau rādās halucinācijas, jo ir narkotiku atkarība. Tās ir mūsdienu likstas, arī atkarība no mobilajām ierīcēm. Vienmēr saku savam priekšniekam, lai sūta uz kursiem, tikai jārēķinās, ka esmu viena un pienākumu apjoms ir liels. Policijā trūkst darbinieku. Lai gan jau bērnībā teicu, ka nekad mūžā nebūšu policiste, jo tētis bija milicis, man ļoti patīk savs darbs. Ja tagad tiktu aicināta streikot, diez vai to darītu, jo vai man tam atrastos laiks. Iespējams, ka šajā laikā kādam vajadzētu manu palīdzību. Inspektora darbs man sagādā prieku, īpaši, tiekoties ar cilvēkiem. Kādu laiku strādāju Vidzemes operatīvajā dienestā un pieņēmu iedzīvotāju telefonu zvanus. Sapratu, ka tas nav mans, man nepieciešams kontakts ar cilvēkiem klātienē.

- Vai cilvēki uzticas policijai?

- Kā kurš. Ir vieni, kas uzticas, un citi, kas gānās, īpaši sociālajos tīklos. Bieži tiek pārmests, ka policija neko nedara. Kritika tiek pieņemta, bet kā mēs varam kaut ko darīt, ja sabiedrība nepalīdz un nesniedz atbalstu. Te gribu pieminēt cīņu ar točkām. Man šķiet, ka tās darbojas vēl vairāk nekā agrāk, īpaši laukos. Ja sabiedrība nepalīdz to atrašanā, tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Lai cik tas dīvaini nešķistu, laukos ar kontrabandas cigaretēm un alkoholu tirgojas pensionāri. Preci viņiem piegādā bērni. Tā lauku teritorijās joprojām ir milzīga problēma. Nevar teikt, ka laukos nav darba. Tie, kuri grib, darbu atrod. Visbiežāk jau negrib un tad sūdzas, bieži vien arī veic likumpārkāpumus.


Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem 

Mediju projekts

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju