Netālu no Strenčiem lasot mellenes, piedzīvo pamatīgu izbīli

Aizvadītās nedēļas trešdienā sociālā tīkla tīmekļa vietnē Facebook cilvēku uzmanību piesaistīja kāds ieraksts, brīdinot ogotājus un sēņotājus par viņu drošību, proti, Trikātas pagasta mežos, netālu no Strenčiem un Ūdriņām, ir redzēts lācis.

Vai tā ir patiesība vai kāds vienkārši pajokojies? Tā, iespējams, padomāja ne viens vien cilvēks. “Ziemeļlatvija” uzmeklēja aculiecinieci – Rūtu Krūzi no Cēsīm, kura laikrakstam apstiprināja Facebook ieraksta patiesumu, proti, viņa lielu lāci mežā redzējusi pavisam tuvu, aptuveni 20 metru attālumā.

Pamanīja tikai pāris desmitu metru attālumā

Tas noticis šo otrdien, 28. jūlijā. Strenčos dzīvo Rūtas vecmāmiņa, līdz ar to jaunietei tās puses meži ir zināmi. Viņa ar draugu aizbraukusi lasīt mellenes Ūdriņu pusē (tā ir meža ieskauta, apdzīvota vieta Gaujas tuvumā, netālu no  autoceļa Smiltene–Strenči un tilta pār Gauju pie Strenčiem).

Lūk, ko par notikušo “Ziemeļlatvijai” stāsta Rūta: “Pabraucām garām Ūdriņām un mežsarga mājai (“Silupītēm” – redakcijas piezīme) un iegriezāmies pa labi. Atradām vietu, kur apstāties. Gājām mežā, es – ceļa vienā pusē, draugs ar savu draugu – otrā pusē. Sāku lasīt mellenes. Tuvumā bija nogāzies koks ar lielu sakni. Paskatos vienreiz, – šķiet aiz saknes  kaut kas nav tā, kā vajag.  Paskatos otrreiz, –  tikai aptuveni 15 līdz 20 metru attālumā pret manu pusi pagriežas lācis un skatās uz mani! Brūns, milzīgs, ar ļoti lielu galvu. Ja lācis būtu sēdus pozīcijā, tad galva būtu pāri mašīnas jumtam. Man sirds sāka trīcēt, nesapratu, ko darīt. Piecēlos, klusām atkāpos atmuguriski, bet pēc tam sāku skriet un saucu draugu,” notikušo atceras Rūta.

Izbīli viņa piedzīvojusi pamatīgu, draugam pat teikusi, ka varēja no meža ārā arī neiznākt. 

“Citi komentāros rakstīja, ka lāči neuzbrūkot, nevajagot uztraukties, bet nevar jau zināt, ko lācis savā galvā izdomās, un tu viņam neko izdarīt nevarēsi, ja viņš uzbruks. Un tad no lāča aizbēgt nevar, biju lasījusi, ka viņš skrien ātri, ātrums var sasniegt 30 līdz 50 kilometrus stundā,” piebilst jauniete.

Pēc notikušā viņa ar draugu nolēmusi par notikušo uzrakstīt sociālajos tīklos, brīdinot citus ogotājus un sēņotājus, lai viņi uzmanītos, it īpaši tad, ja uz mežu dodas ģimenes ar bērniem. Tagad ir melleņu laiks, un arī lāči staigā pa mežu un ēd mellenes. Taču mežos ir arī daudz cilvēku.

“Te meži ir pilni ar mellenēm. Ogotāju un sēņotāju mūsu pusē ir daudz, viņi brauc gan ar velosipēdiem, gan ar automašīnām. Kustība ir ļoti liela. Pat pusdesmitos vakarā netālu no mūsu mājas stāv mašīnas,” stāsta Ralda Ziemule, kura dzīvo “Silupītēs” (mājās, kuru apkārtnē Rūta Krūze sastapa lāci).

Ralda teic, ka ne viņa pati, ne kāds cits no viņas ģimenes lāci mājai tuvējos mežos nav redzējuši. Izlasot jau pieminēto ierakstu Facebook, tam pat nav noticējuši un sprieduši, ka kāds varbūt pajokojis.
 
Tas ir nopietni, joki ir mazi

Taču tas ir nopietni, un cilvēki ir jābrīdina, jo lāči tajā pusē ir, gan ne tik tuvu Ūdriņām, bet vairāk uz kokaudzētavas pusi, apstiprina mednieku kluba “Trikāta” valdes priekšsēdētājs Ilmārs Voitčonoks. Viņam ir zināmi vēl citi gadījumi no iepriekšējiem gadiem, kad ogotāji un sēņotāji tās puses mežos redzējuši lāci vai viņa atstātās pēdas. Liels lācis pamanīts Trikātas pusē, bet pagājušajā gadā kāds ķepainis staigājis pa Valmieru netālu no uzņēmuma “Valmieras stikla šķiedra”.

“Paldies Dievam, ka šoreiz (gadījumā ar Rūtu – redakcijas piezīme) viss beidzās labi, bet visādi var būt. Joki ir mazi,” spriež mednieks un piebilst, ka, sastopot lāci, nevajag skriet projām, jo lācis var padomāt, ka tas ir medījums un tad cilvēku var noķert pāris lēcienos. Tāpēc, sastopot ķepaini, ir vēlams saglabāt aukstasinību, nekliegt un steigšus neskriet projām.

“Atkāpties, netuvoties, nefotografēties, selfijus netaisīt,” šādu padomu plašsaziņas līdzekļos jau agrāk devis Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš ar piebildi, ka mukt no lāča tik tiešām nav laba doma, jo lāča skriešanas ātrums var būt pat 60 kilometri stundā. Kāpt kokā arī nav lielas jēgas, jo lācim tas nav šķērslis. 

“Igaunijā lāču ir vairāk nekā pie mums, un tur nekādi briesmu stāsti nav dzirdēti. Vairāk baidīties vajadzētu no mežacūku mammas vai aļņu mammas, bet šie dzīvnieki jau ir pierasti,” teic Aigars Ennītis, Valsts meža dienesta Ziemeļvidzemes virsmežniecības Valkas mežniecības mežzinis. 

Viņš dod padomu, mežā lasot ogas vai sēņojot, uzvesties dzirdami skaļi, kaut vai runāt ar sevi, ja cilvēks mežā ir viens, jo tad, visticamāk, dzīvnieku diezin vai varēs ieraudzīt, lācis laicīgi sadzirdēs un dosies projām.

Novados

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju