Zinību diena – vienmēr īpaša

Smilteniete Ligita Blīgzna ir mamma dēliem, vecmāmiņa pieciem mazbērniem un vecvecmāmiņa trīsgadniecei. Jau desmit gadus Ligita bauda mierpilnu pensiju, taču gan Smiltenē, gan Palsmanē daudziem viņa joprojām saistās ar pionieru vadītāju, zīmēšanas skolotāju, audzinātāju un skolas bibliotekāri. Vasarās viņa vadīja radošās nometnes. Lai gan jaunībā skolotāja profesija nebija Ligitas sapņu darbs, jo vēlējās kļūt par pārdevēju, šodien no sirds saka: “Neko labāku par skolotāja profesiju nespēju iedomāties! Es mīlēju savu darbu, skolēnus un skolu.”

Ligita ir uzaugusi Vijciemā, pēc pamatskolas absolvēšanas mācības turpināja Valkas vidusskolā. Uzreiz pēc tās Arturs Goba vidusskolas absolventi uzrunājis darbam pionieru nometnē Trikātā. “Piekritu, jo priecājos, ka brīvlaiks nebūs jāpavada, ravējot vagas. Nometnē par šoferi strādāja kāds palsmanieties, kurš par mani bija ieminējies Palsmanes internātskolas direktoram. Neilgi pēc tam saņēmu zvanu no direktora par darba piedāvājumu Palsmanē, kur skolā nostrādāju 11 gadus. Sāku kā pionieru nodaļas vadītāja, pēc tam zīmēšanas skolotāja. Daudz mācījos, apmeklēju kursus. Visu dzīvi esmu strādājusi vien divās skolās, taču Smiltenē tām mainījušies nosaukumi. 1972./1973. mācību gadā darba gaitas uzsāku Smiltenes vidusskolā. Man ir bijušas septiņas audzināmās klases, joprojām painteresējos, kā klājas maniem skolēniem. Priecājos, ja viņiem viss ir labi. Smiltenē mani pirmie audzināmie bija Andis Rozītis, Aigars Vīvuliņš, Kaspars Markss. Tagad aktīvākā ir Armanda Leimaņa klase, aicina uz kopīgām tikšanām,” priecīgi stāsta pensionētā skolotāja.
Neskatoties uz gadiem, kas paskrien nemanot, skolotājus atceras. Pirms dažām dienām Ligitu uz tikšanos aicināja bijusī skolniece, kas šobrīd strādā Lihtenšteinā. “Skolēni mani darīja laimīgu. Zinību dienā savējos vienmēr sagaidīju ar mazām dāvaniņām. Kad vasarās braucu ekskursijās, ikreiz domāju, kādu nieciņu atvest audzināmajai klasei. Reiz no Vācijas katram atvedu grāmatzīmīti. Spilgti atceros 1. septembri Smiltenes ģimnāzijā. Svinīgais pasākums allaž notika sporta laukumā ar pirmo zvanu, ciemiņu uzrunām un muzikāliem priekšnesumiem. Mūsu klasē bija iegājies, ka bērni man ziedus dāvina pēc kopīgās 1. septembra fotogrāfijas, jo tie ir svētki ne tikai skolotājam, bet arī skolēniem. Man bija svarīgi, lai bildē katram rokās ir puķītes,” atmiņās dalās ilggadējā pedagoģe. Ligita piebilst, ka skolotājiem 1. septembris sācies ātrāk, Valkas rajona laikā īsi pirms jaunā mācību gada visi pedagogi pulcējušies Valkā, kur sveica jaunos un godināja pieredzējušos skolotājus.

Vai skolotājs ir skolotājs arī pēc savām aktīvā darba gaitām? Ligita strikti nosaka, ka negribētu tā domāt. “Skolotājs savā ziņā ir kā loma, kad vajag, jābūt stingram, prasīgam, pielaidīgam, mīļam. Bet iedomājieties, cik traki būtu, ja tagad pie svētku galda es uzvestos kā skolotāja. Tagad mēs, pensionētās skolotājas, bijušās kolēģes no Smiltenes Trīs pakalnu pamatskolas, ik gadu septembra pirmajās dienās satiekamies kafejnīcā, lai nosvinētu Zinību dienu, bet pavisam citā šķautnē. Ārpus skolas durvīm ir cita dzīve – sievietes, mammas, vecmāmiņas, draudzenes. Atceros, ka, ejot prom no skolas, sāpēja sirds, ka tik ātri cilvēks kļūst vecs, bet šodien jāsaka – katram dzīves posmam ir savs skaistums. To skaisto un īpašo novēlu ikvienam jaunajā mācību gadā,   un bērniem – mācīties no aizrautīgiem skolotājiem, jo tie atstās nozīmīgas pēdas jūsu nākotnē,” Zinību dienu gaidot, novēl Ligita.

Novados

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju