Sporta skolotāja pēc 45 gadiem izkāpj no kedām, lai izdzīvotu savus sapņus

Janvāra sākumā kļuva zināms, ka šogad balvu par mūža ieguldījumu Smiltenes novada sportā saņems ilggadējā Smiltenes vidusskolas sporta skolotāja Margarita Mikarta. Joprojām enerģijas un azarta pilnā skolotāja darbam Smiltenē veltījusi 45 dzīves gadus. Smiltenes novada sporta saimei nozīmīgākā ikgadējā pasākuma «Smiltenes novada Gada balva sportā» rīkotājs Toms Markss stāsta, ka balva par mūža ieguldījumu ir pati sirsnīgākā nominācija svinīgās apbalvošanas ceremonijā, kas šogad norisināsies jau desmito gadu pēc kārtas. Mūža ieguldījuma apbalvojums tiek pasniegts īpaši izraudzītām personībām, kas ar savu nesavtīgo darbu, paraugu un azartu spējušas iedvesmot un iesaistīt sportā desmitiem, simtiem vai pat tūkstošiem Smiltenes novada iedzīvotāju. 

Cienījamo un joprojām fiziski aktīvo Margaritu zina un ļoti ciena tūkstošiem esošo vai bijušo smilteniešu. Par savu skolu viņa lepni min «mazo skoliņu» un «Rūta skolu», kas šobrīd nes Smiltenes vidusskolas vārdu. 

Margarita ir no Kurzemes skaistās mazpilsētas Aizputes. 1971. gadā viņa, tāpat kā vēl viena Smiltenē cienīta sporta personība Kitija Klempnere, uzsāka mācības tagadējā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Studiju laikā Mikarta iekļauta un sekmīgi spēlējusi Latvijas sieviešu handbola izlases sastāvā. Viņa kļuva arī par trīskārtēju Latvijas čempioni handbolā.

«Sporta skolotājas darbam Smiltenē augumā slaidā un simpātiskā Margarita veltījusi 45 dzīves gadus. Laika gaitā caur Margaritas gādīgajām rokām izgājuši un dzīvei vērtīgu rūdījumu guvuši jau vairāki tūkstoši bērnu un jauniešu. Ar lielu entuziasmu Margarita, ziedojot nedēļas nogales, papildus strādāja pie skolas komandu sagatavošanas sacensībām. Pēc sacensībām viņa kopā ar bērniem priecājās par sasniegtajiem rezultātiem. Cieņas un apbrīnas vērta ir Margaritas atbildības sajūta, sīkstums un izturība. Viņa 45 gadu garumā vadājusi skolēnus maršrutā skola – sporta zāle – skola. Šobrīd un arī iepriekš skolai nav bijusi sava sporta zāle,» par sirsnīgākās nominācijas ieguvēju stāsta T. Markss. 

Smiltenes novada sporta sabiedrība, kolēģi skolā un viņas skolēni patiesi lepojas ar Margaritu Mikartu un novēl arī turpmāk būt enerģijas pilnai, dzīvespriecīgai un sportu mīlošai. Pašu balvu Margarita vēl nav saņēmusi, jo «Smiltenes novada Gada balva sportā» svinīgā apbalvošanas ceremonija šogad «Covid-19» ierobežojumu dēļ notiks atšķirīgi no iepriekšējiem gadiem – tiešraidē februārī.
Taču jau šobrīd ilggadējā sporta skolotāja saņem lielu uzmanību  no bijušajiem audzēkņiem, domubiedriem un kolēģiem, kas apsveic ar nozīmīgo apbalvojumu. Par Margaritu veidoja televīzijas sižetu, viņu aicina uz intervijām. Vien retais nojauš, kā patiesībā tagad jūtas pati balvas saņēmēja. 

Tieši tik godīga ir viņa

Līdzīgi kā tagadējā Smiltenes vidusskolas sporta skolotāja Zanda Beitika, arī es no sava vidusskolas laika maz atceros Margaritu kā savu pedagogu, jo biju atbrīvota no nodarbībām. Taču spilgti atmiņā palikušas pilsētas centra ainas dažādos gadu griezumos. Braucot automašīnā pa Smiltenes centru, pa ietvi vienmēr gāja Margarita ar bariņu bērnu. Klātesoša viņa allaž bijusi dažādos skolu mačos un «top!» ielu stafetēs. Enerģiska, savas emocijas neslāpējoša personība, kuru caurstrāvo sirsnība, ja vien izdodas tikt pāri dzelžainajai stingrībai, kādu sevi citiem biežāk rāda Margarita. Tie, kuri Margaritu pazīst, zina, ka emociju uzplūdā viņa pateiks to, kas pirmais uz mēles. Un tikai pēc tam sev pārmetīs, vai vajadzēja tā teikt. Bet tie, kuri pazīst, tie arī pieņem.

Uzrunājot Margaritu intervijai, pirmajā reizē viņa atteica. Telefona saruna bija vaļsirdīga. Balvas par mūža ieguldījumu Smiltenes novada sportā saņēmēja atklāja, ka šobrīd viņai pievērstā uzmanība rada lielu satraukumu un vienlaikus pārdzīvojumu. «Nevaru to izturēt, un tas nemaz nav patīkami!» tieši tik godīgi pateica Margarita. Tam ir savs iemesls. Balvas piešķiršana liek atskatīties un automātiski arī izvērtēt 45 skolā pavadītos gadus (par sporta skolotāju Margarita nestrādā kopš 2020. gada rudens, tā bija viņas izvēle). Margarita atzīst, ka emocionāli vēl nebija gatava palūkoties uz savu darbu no malas, bet apbalvojums tieši to nozīmē. «Ja es teiktu, ka izdarīju visu un labāk nevarēja, es nebūtu godīga pret sevi. Ko tādu vispār nebūtu gudri apgalvot, jo vienmēr var labāk. Vienmēr!» saka Smiltenes vidusskolas sporta skolotāja Margarita.

Viņa apzinās, ka fizkultūras stundās ir bijusi stingra, dažkārt pārlieku emocionāla un tieša. Pati spriež, ka diez vai arī visiem laba. Jā, to skolotāja pārdzīvo joprojām. Balva uzjundī daudz atmiņu un emociju. Pirmajā telefonsarunā Margaritai teicu, ka tikai ar laiku mēs apzināmies un novērtējam savu skolotāju devumu. Skaļāk pateikts vārds kādu bērnu ir aizvedis līdz pirmajai uzvarai sacensībās, citā stingrība ielika pamatus disciplīnai visai atlikušajai dzīvei, vēl kādu Margaritas attieksme iedvesmoja būt godīgam un paust emocijas. Zināms, ka sirds dziļumos Margarita jūtas saviļņota un lepna par šo novērtējumu, jo tas ir viņas mūža darbs un devums. 

Ieklausoties Margaritas teiktajā, viņa lielāku nozīmi piešķir šim mirklim un sapņiem, ko vēl īstenot. «Kas ir bijis, tas pagājis!» viņa teica. Nākamajā dienā mēs sazinājāmies vēlreiz. Margarita piekrita. 

Entuziasms neļāva atvilkt elpu

Lai arī Margaritai ir dažādi citi pienākumi Smiltenes vidusskolā, šis ir pirmais mācību gads, kurā viņa nestrādā par sporta skolotāju. Tas ļoti maina ne tikai ikdienu, bet skatījumu uz savu dzīvi. «Es beidzot to varu izbaudīt – dzīvot sev! Manu ikdienu tagad raksturo miers un dzīvesprieks. Vairs neatskan modinātājs vai zvans uz stundu, nav atbildības par bērniem, nav stresa par neizdošanos vai laikā nepagūšanu. Darbā mans entuziasms neļāva atvilkt elpu. Esmu maksimāliste! Ne mirkli neko nenožēloju un nespēju iedomāties, ka varētu dzīvē darīt ko citu. Esmu sportu mīloša, tomēr viens posms manā dzīvē ir noslēdzies. Esmu izkāpusi no savām sporta kedām, manās rokās vairs nav bumba vai svilpe, bet gan fotoaparāts. Daba mani uzlādē un iedvesmo. Agrāk man nebija laika apstāties, pavērst skatienu augšup un pavērot, kādi debesīs ir mākoņi. Tā ir ar jebko, kaut vai iekrist pļavā un bezrūpīgi raudzīties augšup. Iespējams, tas izklausās īpatnēji, bet tā tas ir. Šos skaistos mirkļus cenšos iemūžināt fotogrāfijās. Neesmu mācījusies fotografēt, nezinu tehniskās iespējas, bet cenšos noķert īsto sajūtu,» stāsta ilggadējā sporta skolotāja.

Margarita sapņo par ceļošanu. Pati atzīst, ka ceļošanas burvību iepazinusi novēloti. Ja neskaita Padomju Savienības laikus, tad ceļojumu nav bijis daudz. «Strādājot skolā, man bija citas prioritātes, ceļošana man nebija svarīga, tā bija pavisam cita dzīve un vērtības. Tagad ar sajūsmu skatos, kā citi ceļojuši un iepazinuši pasauli. Kolosāli! Jo vairāk ceļo, jo vairāk apzinies, ka pasaule nav tikai tāda, kādu to redzi sev apkārt. Tad tā ir tuvredzība. Un tuvredzība ir slikta visās jomās. Tāpēc noteikti gribu paplašināt savu redzesloku. Šajā vecumā cilvēks jau sāk pārdomāt, ko vēl var izsapņot un piepildīt savā dzīvē. Kosmosā diez vai aizbraukšu, toties esmu gatava ieraudzīt Ēģiptes piramīdas klātienē,» smaidot saka Margarita.

Sportu un dzīvi mīloša

Margarita ir mīloša un gādīga mamma meitai Gintai un vecmāmiņa mazdēlam Kārlim. Taču viņa ir arī sportu un dzīvi mīloša personība. Ne visi, kas nodarbojas ar sportu, kļūs par profesionāliem sportistiem, taču regulāras fiziskās aktivitātes kopš mazotnes pieaugot palīdz cilvēkiem būt veiksmīgākiem daudzās citās jomās.

«Cik paradoksāli, beidzot man ir arī laiks padomāt plašāk. Cik ārkārtīgi ir pārvērtusies mūsdienu cilvēku dzīve kopš «Covid-19» pandēmijas sākuma. Ierobežojumi būtībā ir apstādinājuši veselīgu dzīvesveidu, līdzi ņemot arī izglītību. Ar to biju domājusi kolektīvās sporta nodarbības, komandu spēles, kuru nozīme bērna dzīvē ir liela. Tās nav tikai fiziskas aktivitātes, bet saskarsme, savstarpējās attiecības, kas sevī ietver bagātīgu emociju buķeti. Šobrīd tas viss ir atņemts. Ja ikdienā neskrien vecāks, nevar gaidīt, lai to dara bērns. Ne visi vakarā aiziet uz kalniņu vai dodas uz slēpošanas trasi. Būsim godīgi, ģimenēm iespējas un resursi ir ļoti dažādi. Ko viens var atļauties, otrs diemžēl nevar. Skola un pulciņi ir tā vide, kur bērniem ir līdzvērtīgas iespējas. Ja tas viss tiek atņemt, cilvēks ar laiku kļūst intraverts. No tā tikt ārā nemaz nav tik viegli. Minēšu vienu piemēru. Ja cilvēks salauž kāju, to ieliek ģipsī, ar ģipsi jāstaigā krietns laiks. Bet pēc tā noņemšanas paiet vēl vismaz vairāki mēneši, lai kāju iedarbinātu vecajā ritmā. Ar to gribu jautāt, vai pasaulei pietiks laika, lai bērniem atdotu to, kas šobrīd ir atņemts?» aizdomājas Margarita.

Brīdi padomājusi, viņa kā skolotāja tomēr tic, ka bērni ir spēcīgi un stipri. Viņiem izdosies! «Cerība šobrīd ir pati galvenā! Cerība un ticība, ka būs labi!» iesaucas Smiltenes vidusskolas ilggadējā sporta skolotāja.

Viņas lielā mīlestība nudien ir sports, jo tas aptver visu emociju gammu. Arī šobrīd, emociju pārņemta, Margarita no sirds pateicas ikvienam savam skolēnam, bērnu vecākiem, kolēģiem par uzticēšanos un paļāvību, par darba novērtējumu četru gadu desmitu garumā. Balva par mūža ieguldījumu Smiltenes novada sportā ir apliecinājums tam, ka darbam ir bijusi jēga ne tikai pašas, bet arī simtiem smilteniešu dzīvē.

Agnis Apse, Smiltenes BJSS riteņbraukšanas treneris:

- Prieks par piešķirto novērtējumu un apbalvojumu manai pirmajai fizkultūras skolotājai Margaritai Mikartai. Liels paldies par to, ko skolotāja man deva un iemācīja. Tā bija disciplīna, kas vēlāk noderēja, mācoties Murjāņos. Fizkultūras skolotāju atceros kā tiešām stingru, taču nebija tā, ka būtu bail iet uz stundām. Sports man ļoti patika un padevās, piedalījos Valkas rajona čempionātos. Skolotāja regulāri veda arī uz citām sacensībām. Viņu raksturo arī uzņēmība un  azarts. Tagad savu pirmo fizkultūras skolotāju biežāk redzu, kad pats dodos velotreniņā. Viņa vienmēr ir kustībā. 

Zanda Beitika, Smiltenes vidusskolas sporta skolotāja:

- Margarita bijusi gan mana sporta skolotāja, gan kolēģe vidusskolā. No saviem skolas gadiem viņu maz atceros, jo vidusskolā cietu avārijā un man bija atbrīvojums no sporta stundām. Taču, kad pati sāku strādāt Smiltenes vidusskolā, bieži sporta centra zāli dalījām ar Margaritu. Zāles vienā daļā es pasniedzu stundas vidusskolēniem, otrā pusē vadīja viņa mazajiem. Tas bija atraktīvi, ar interesantiem, vien viņai raksturīgiem uzdevumiem. Šo to no Margaritas izmantotās metodikas aizguvu arī savām stundām. Tas, ko pamanīju, Margarita stundās bija stingra un taisnīga. Pret visiem bērniem viņai bija vienlīdzīga attieksme. Novērtēju viņas spēju saoorganizēt skolas komandas uz sacensībām. 

Patiesībā, nav viegli būt skolotājai, nav sakārtota infrastruktūra un arī bērni ir atšķirīgi, ar saviem untumiem, citi domā, ka zina labāk par skolotāju. Tāpēc stingrībai ir jābūt, arī man tā piemīt.

Kitija Klempnere, Smiltenes BJSS metodiķe:

- Ar Margaritu esam kursabiedrenes, nu jau gandrīz pusgadsimtu arī draudzenes. Smiltenē Margarita man bija pirmais palīgs sacensību organizēšanā gan ar tiesnešu piesaisti, gan inventāru. Margaritai ir apbrīnojami augsta pienākuma apziņa. Vienlaikus viņa ir arī emocionāla, visu izlaiž caur sevi. Mikai, tā es viņu saucu, ir svarīgi uzticēto paveikt perfekti. Dažkārt esmu teikusi, ko tu tur ņemties, neviens tāpat paldies pēc tam nepateiks. Bet viņa tik un tā iet un dara. 

Starp citu, pirms izglītības iestāžu apvienošanas Smiltenes Centra vidusskola bija vienīgā skola, kurai nebija savas zāles. Sporta stundas vienmēr notikušas vai nu sporta skolā, vai sporta hallē. Margarita par to būtu pelnījusi pieminekli, jo katru reizi viņa savus skolēnus cauri pilsētas centram veda uz halli, bet pēc stundas atpakaļ. Kas tā ir par uzņēmību un atbildību pret bērniem! Jebkurš normāls cilvēks nespēj iztēloties, kā tas ir! Margarita pat neiedomājās pajautāt palīdzību kolēģiem, visu darīja pati. Praktiski viņa sevi visu ir atdevusi darbam, lielu savu dzīves daļu. Taču sports  ir tikai viena viņas puse. Jau no studiju laikiem Margaritu atceros kā ļoti māksliniecisku. Atmiņā palicis viens vakars institūtā, kad Margarita uz klavierēm spēlēja Melanholisko valsi, bet otra kursabiedrene runāja dzeju. Cik tas bija kolosāli! Tolaik Margarita ļoti labi zīmēja portretus, reiz vienu uzdāvināja arī man. Tagad viņai piemīt ķēriens uz fotografēšanu. 

Nadīna Kučere, bijusī audzēkne Smiltenes Centra vidusskolā:

- Par skolotāju Margaritu es varu tikai teikt vislabākos vārdus. Man viņa sporta skolotāja bija no 1. klases, līdz Smiltenes skolas apvienojās vienā veselā Smiltenes vidusskolā. Kā sporta skolotāja viņa ir ļoti stingra, bet tai pašā laikā ir ļoti pretimnākoša, atbalstoša un mērķtiecīga. Margarita arī ir ļoti komunikabla un ar viņu var izrunāties, ja tas ir nepieciešams. Viņa vienmēr uzklausīs un dos padomu.

Sports

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju