Gaujā un tās pietekās lašiem un taimiņiem sācies nārsta laiks; zivju ieguvei noteikts liegums

Sācies 1. oktobrī, līdz pat 31. decembrim Latvijā ir spēkā lašveidīgo zivju ieguves lieguma periods. Gaujā un tajā ietekošajās upēs iepeldējuši laši un taimiņi, lai nārstotu. Nārsta laiks atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem parasti notiek no oktobra vidus un ilgst aptuveni mēnesi.

Lieguma periodā Gaujā, sākot no upes ietekas jūrā augšpus pret straumi līdz tiltam Strenčos, ir aizliegta visa veida makšķerēšana ar mākslīgo ēsmu. Tāpat šajā laikā ir noteikti dažādi makšķerēšanas ierobežojumi daudzās Gaujas pietek­upēs, arī Vecpalsā un Rauzā. Šīs upes Smiltenes novadā savā ziņā ir rekordistes, – lai nokļūtu līdz nārsta vietām tajās, taimiņi pārvar pret straumi gandrīz 400 kilometrus no Gaujas ietekas Rīgas jūras līcī un Vecpalsas un Rauzas upēs oļos izveido ligzdu bedrītes, kur iznārstot.

Lašveidīgo zivju nārsta laikā sarosās maluzvejnieki. Šoruden viņiem piekļūt nārsta vietām, piemēram, tajā pašā Vecpalsā, ir grūtāk, – lielajās lietavās upe izgājusi no krastiem un tai piegulošās teritorijas ir applūdušas. “Šogad pati daba palīdz diezgan labi sargāt nārstu,” secina bijušais Dabas aizsardzības pārvaldes valsts vides inspektors Jānis Pērle, apsekojot Vecpalsas krastus.

Ik rudeni Dabas aizsardzības pārvaldes un Valsts vides dienesta inspektori gan dienas, gan nakts laikā regulāri dodas reidos, lai nārsta laikā sargātu lašveidīgo zivju populāciju, jo pēdējās desmitgadēs lašveidīgo zivju izplatība Latvijā ir būtiski samazinājusies. Inspektoriem ir  brīvprātīgie palīgi. Tāda ir arī 12 pašvaldību dibināta nevalstiska organizācija “Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrība” (tās biedri ir arī Smiltenes un Valkas novadu domes), kas sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi un Gaujas upes baseina pašvaldībām koordinē kopējas darbības, lai lašveidīgo zivju nārstu netraucētu maluzvejnieki. 

Nārsta laikā, apvienojot Valsts vides dienesta, Dabas aizsardzības pārvaldes un Gaujas upes baseina pašvaldību resursus, tiek rīkoti  reidi un apsekotas potenciālās maluzvejnieku darbošanās vietas. Lai nodrošinātu efektīvu upes uzraudzību, Gaujas baseins ir sadalīts četrās nosacītās zonās no Carnikavas līdz Virešiem Apes novadā. Katrai zonai ir piesaistīts atbildīgais koordinators, kas organizē preventīvo darbu un maksimāli īsā laikā reaģē uz saņemto informāciju par iespējamiem likumpārkāpumiem. Uz nozīmīgākajiem Gaujas pievadceļiem ir izvietotas informatīvās zīmes,  uz kurām norādīti konkrētās zonas koordinatora telefona numurs. 

“Aicinām sabiedrību būt neiecietīgiem un nekavējoši informēt par novērotajiem pārkāpumiem vai aizdomīgām rīcībām, kuru mērķis var būt nelegāla zivju ieguve. Lašu un taimiņu resurss ir Gaujas un mūsu kopējā bagātība, kuru saudzēšana un saprātīga izmantošana var veicināt labklājību daudziem Gaujas upes baseina iedzīvotājiem un uzņēmējiem,” teic biedrības “Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrība” valdes priekšsēdētājs, Līgatnes novada pašvaldības vadītājs Ainārs Šteins.

Biedrības valdi veido pašvaldību deleģētie pārstāvi, bet ikdienas darbu nodrošina vides un zivju aizsardzības jomas profesionāļi, šo darbu veicot sabiedriskā kārtā no pamatdarba brīvajā laikā. 

Intervijā “Ziemeļlatvijai” Ainārs Šteins uzsver, ka “Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrības”  ilgtermiņa mērķis  ir izveidot lašveidīgo zivju licencēto makšķerēšanu Gaujā posmā no Ādažiem līdz Abula upes ietekai, lai, līdzīgi kā Lietuvā, Igaunijā vai Skandināvijā, arī Latvijā makšķernieki varētu šīs zivis  ķert legāli. Proti, biedrība realizē projektu, kura mērķis ir dot iespēju makšķerniekiem legāli ķert lašus un taimiņus, tādējādi attīstot makšķerēšanas tūrismu kā nišas produktu, kas Gaujas baseina iedzīvotājiem un uzņēmējiem sniegtu jaunas uzņēmējdarbības iespējas servisa un pakalpojumu jomā. 

Ainārs Šteins: – Šobrīd mums ir izdevies pēc divarpus gadu ilgām saskaņošanām valsts institūcijās  apstiprināt licencētās makšķerēšanas nolikumu. Licencētā makšķerēšana ir plānota 14 pašvaldību administratīvajās teritorijās. Tagad katrai pašvaldībai ar savu lēmumu ir jāpieņem saistošie noteikumi, un tad licencētā makšķerēšana šajā Gaujas posmā stāsies spēkā no 2020. gada 1. janvāra. 

– Uz kādu periodu tā attieksies?

– Licencētā makšķerēšana ir paredzēta no 1. janvāra līdz 30. aprīlim. Tas nav pats interesantākais laiks, lai pie mums brauktu tūristi no Zviedrijas, Vācijas, Japānas vai citām valstīm. Taču mēs ar “Bior” (valsts nozīmes pētniecības centru – redakcijas piezīme) esam vienojušies, – ar kaut ko ir jāsāk. Tālāk skatīsimies, kā to visu attīstīt. Licencētajai makšķerēšanai labs būtu pirmsnārsta periods pēc principa “ķer un atlaid”, kas varētu ilgt no 1. septembra līdz 15. oktobrim. To diemžēl nesaskaņoja.  Šobrīd ir situācija, ka visas noķertās lašveidīgās zivis ir obligāti jāatlaiž, bet tajā pašā laikā upe ir pilna ar spiningotājiem, kuri ķer zivis uz mākslīgo ēsmu (spiningojot), un vairums makšķernieku šīs zivis patur. Dažs pat veic pierakstus, kad, kur un cik šīs zivis noķēris. Esam redzējuši šādus pierakstus, kur pats makšķernieks apgalvo, ka sezonas laikā noķēris un paturējis 275 lašveidīgās zivis. Tas ir liels posts zivju krājumiem, valsts institūcijām nav resursu, lai to kaut kādā veidā apturētu, jo uz visu Gauju ir daži inspektori. Ko viņi var izdarīt? Savukārt, lai nodrošinātu  kontroli, ir vajadzīgi resursi. Problēmu ir daudz, mēģinām tās pakāpeniski risināt.  Šobrīd mums primārie ir lašveidīgo zivju nārsta aizsardzības pasākumi.  Mēs, biedrība, esam tie, kuri  cenšas koordinēt  aizsardzību, piesaistot inspektorus un finansējot atsevišķas darbības, lai  varētu šo zivju nārstu aizsargāt no malu zvejniekiem. Jau izdevies noķert divus “elektrozvejniekus”. Viens no viņiem, kurš Raunī noslaktēja sešus taimiņus, ir tieši mūsu biedrības nopelns, bet otru pie Vangažiem noķēra Valsts vides dienesta inspektori. Katrā ziņā mēs nārsta laikā nepārtraukti esam pie upes. Maluzvejnieks nevar būt drošs, ka nesatiks kādu no inspektoriem. Nākamais mūsu darbības virziens ir ekosistēmas atjaunošana Gaujas baseinā – Gaujā un tās mazajās pietekupēs.

– Šo problēmu apzinās arī Dabas aizsardzības pārvalde. Mazās upes aizsprosto bebru sabūvētie dambji, taimiņi netiek tiem pāri uz savām nārsta vietām.  

– Jā, diemžēl ir tā, kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas neviens nav pievērsis īpašu uzmanību mazajām Gaujas upju pietekām, kas  ir ļoti svarīgas taimiņu nārsta vietas, un upes ir aizgājušas postā. Viena lieta ir bebru dambji, otra – upes, kur savulaik bija pilns ar lašveidīgajām zivīm, aizaug ar ūdensaugiem, veidojas sanesumi, un zivju šajās upēs vairs nav. Vietas,  kur lašveidīgās zivis potenciāli nārsto, ir jātīra. Taču šajā jomā mēs saskaramies ar salīdzinoši lielu birokrātiju mūsu likumdošanā.  Visas šīs darbības ir jāsaskaņo ar Valsts vides dienestu. Protams, no vienas puses tas nav slikti, taču, no otras puses, kurš talcinieks entuziasts  ir gatavs iet un šos saskaņojumus saņemt? Atceros, bijām uzrakstījuši projektu par Sikšņu krāču tīrīšanu, kas Gaujā ir ideāla lašveidīgo zivju nārsta vieta, pagāja ļoti ilgs laiks un tāpat beigās nedabūjām saskaņojumu no Valsts vides dienesta, kas prasīja daudz dažādu datu. Es neesmu profesionāls biologs, lai tādus sniegtu, taču  esmu gatavs ar citiem entuziastiem iet un šo darbu ļoti godprātīgi izdarīt. Latvijā birokrātija šajos jautājumos ir simts reizes lielāka nekā Zviedrijā, kur tas viss notiek ļoti vienkārši. Ja iedzīvotāji grib rīkot talku  500 kvadrātmetru lielā platībā, jāraksta elektroniski iesniegums vides pārraudzības  dienestam un jāpasaka, – “mēs  rīkosim talku, gribam no upes izcelt ārā vecās riepas un tamlīdzīgi un radīt tur zivīm labu dzīvotni”. Ar to pilnībā pietiek. Ja vajadzēs, atbrauks inspektors  un pastāstīs, kā to var izdarīt labāk. Savukārt Latvijā ir jāveic gandrīz pilns ietekmes uz vidi novērtējums.

– Speciālisti  lēš, ka dabīgie Latvijas laši mūsu upēs veido ap 10 līdz 15 procentus, pārējie ir mākslīgi pavairotie. 

– Valsts struktūrās kopumā jāskatās, kā mēs varam palīdzēt lašveidīgajām zivīm ienākt upēs. Roņu īpatsvars Rīgas jūras līcī un īpaši pie Gaujas iztekas līcī ir milzīgs, zivis fiziski netiek iekšā upē,  jo  tiek noēstas.  Pēdējos piecus gadus valsts programmas ietvaros lašveidīgās zivis ļoti mērķtiecīgi tiek laistas iekšā Gaujas augštecē. Piemēram, 2018. gadā Smiltenes novada upēs bija diezgan liels pulks taimiņu, kas atgriezās pēc nārsta atpakaļ. Kaut arī valsts ik gadus iegulda prāvus resursu zivju resursu atražošanā, tomēr lašveidīgo zivju īpatsvars Gaujā ir tikai aptuveni 28 procenti no potenciāli iespējamā. Šādai situācijai ir daudzi iemesli, kas meklējami ne tikai pašas Gaujas ekosistēmā, bet visā Baltijas jūras areālā. Tomēr arī mūsu rokās ir palīdzēt upei atgūt tās kādreizējās zivju bagātības, un šeit svarīgi rūpēties gan par zivju resursu aizsardzību, īpaši nārsta periodā, gan dzīvotņu un nārsta vietu atjaunošanu. 


20191101-1025-logo-vpr-vm-vkkf-mazs.jpg

Publikācija tapusi ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. 

Vides projekti

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju