Gaujiena – vieta ar magnētisku auru aizsargājamo ainavu apvidū

Kurš ūdens tā būtu smējies,
Ja to pasmeļ ar sauju?
Dievs bija iemīlējies,
Pasaulē laizdams Gauju.

Kas zina, vai dzejnieks Ojārs Vācietis šīs rindas rakstīja, atceroties upi no tā laika, kad mācījās Gaujienas vidusskolā, taču tā tas varētu būt, – Gaujiena ir vieta, kur Gaujas skaistums savaldzina spēcīgi, jo upe cilvēkam atklājas no putna lidojuma. Ciems izvietojies Gaujas stāvā labā krasta augšpusē, no kurienes, it īpaši no Baznīckalna, ainava redzama tālu tālu, līdz pat apvārsnim.

Gaujas tuvums nav vienīgā Gaujienas bagātība. Pie upes atrodas Gaujienas muižas ēku ansamblis un parks, Livonijas ordeņa pilsdrupas, komponista Jāzepa Vītola memoriālais muzejs “Anniņas”, sikspārņu pagrabi un vēl citas apskates cienīgas vietas. Turklāt Gaujienā kultūrvēsture  “iet roku rokā” ar dabu, jo  tā šajā pusē ir īpaša.

“Gaujiena – mana paradīze”

Gaujiena atrodas aizsargājamo ainavu apvidū “Ziemeļgauja”, Natura 2000 teritorijā (Natura 2000 ir vienots Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo teritoriju tīkls).  “Ziemeļgauja” ir unikāls apvidus gar dabisku, neregulētu Gaujas upi ar vecupju sistēmu, botāniski vērtīgām pļavām, veciem jauktiem un lapkoku mežiem. 27 procenti no visa Gaujienas pagasta ir Natura 2000 teritorija, norāda Jāzepa Vītola muzeja “Anniņas” vadītāja Ineta Riepniece.

Jāzeps Vītols (1863–1948)  – komponists, viens no latviešu klasiskās mūzikas pamatlicējiem un Latvijas konservatorijas dibinātājs – Latvijai ir devis tik daudz, ka ar viņu var lepoties visa valsts, taču viņa memoriālo muzeju Gaujienā uztur vietējā pašvaldība. Varbūt  tā ir gaujieniešu pateicība komponistam par vārdiem, ko viņš reiz veltīja šai vietai – “Gaujiena – mana paradīze”. 1922. gadā Jāzepam Vītolam par lieliem nopelniem latviešu mūzikas attīstībā Latvijas valdība piešķīra bijušo Gaujienas muižas aldara māju (no pils komponists atteicās, tā viņam ar sievu būšot par lielu), dīķi, pusi no muižas dārza un nelielu lauksaimniecībā izmantojamas zemes gabalu. Kopš tā laika 20 gadus komponists ar dzīvesbiedri Anniju savās “Anniņās” pavadīja vasaras un bieži vien arī svētku brīvdienas pārējos gadalaikos.
“Gaujiena ievelk sevī,” secina Ineta Riepniece, jo izjutusi to personīgi. Viņa ir dzimusi un  uzaugusi Smiltenē, Gaujienā nokļuva 1986. gadā kā diplomēta arhitekte, sāka strādāt vietējā kolhozā un kopš tā laika Gaujienā arī palika – nodibināja ģimeni un jau daudzus gadus Gaujienas labā dara vairāk, nekā prasa viņas tagadējais darbs –  muzeja vadīšana. Ineta, būdama pašvaldības speciāliste, raksta  projektus, lai piesaistītu Gaujienas kultūrvēstures un dabas bagātību saglabāšanai dažādu fondu līdzfinansējumu.

“Citādi nevar. Gaujienas pagasts nekad nav bijis bagāts, un te nu vietā ir teiciens – mazam pagastam lielāku nelaimi nevajag, kā bagātu kultūrvēstures mantojumu, jo šis mantojums ir arī jāuztur (muižas ansambļa ēkas ir pašvaldības īpašums – redakcijas piezīme). Taču mēs esam Gaujienas patrioti, mēs te dzīvojam, redzam, kas mums ir apkārt, un tāpēc arī piedomājam, kā to saglabāt,” teic Ineta Riepniece.

Pateicoties pašvaldības projektiem, Gaujienas muižas ansamblī  ir atjaunotas arkas un citas mazās arhitektūras formas, nostiprināts avots “Lauvas mute” pie “Anniņām”,  (avots izplūst no nelielas  baronu Vulfu laikā mākslīgi veidotas grotas). 

Vērtības parāda dabas taka

Lai šīs un citas Gaujienas vērtības redzētu arī tūristi, ciematā un tā apkārtnes mežos un pļavās 2006. gadā  tika izveidota dabas taka sešu kilometru garumā. Taka ved gar Gaujas krastu, ietverot  Gaujienas muižas ansambli, viduslaiku pilsdrupas un Jāzepa Vītola muzeju “Anniņas”.

Dabas takā ir izvietoti informācijas stendi ar aprakstu par Ziemeļgaujas daudzveidīgajām dabas vērtībām un šejienes īpaši aizsargājamiem biotopiem (Gaujas vecupēm, pļavām, krastmalu un nogāžu mežiem, avotiem un dolomīta atsegumiem), kā arī  par šo biotopu iemītniekiem (putniem, zivīm un citām dzīvām radībām). Taka izveidota astotnieka formā. Tās vienā galā pāri Gaujai redzamas dabisko pļavu uzturēšanai ierīkotās ganības zemnieku saimniecībā “Lejas  Rudzīši-Zvejnieki” un šo ganību iemītnieki – gaļas liellopu ganāmpulks. Jārēķinās, ka takas apskate aizņems aptuveni trīs stundas.

Līdz ar Vizlas un Randātu dabas takām Apes novadā un Zīles un Vekšu dabas takām Valkas novadā Gaujienas dabas taku savulaik izveidoja Latvijas Dabas fonds kopā ar sadarbības partneriem, īstenojot Eiropas Savienības “LIFE” pro­grammas  projektu “Ziemeļgaujas ielejas aizsardzība un apsaimniekošana”. Projekts ilga no 2003. līdz 2007. gadam. Ar šo projektu arī “piedzima” aizsargājamo ainavu apvidus “Ziemeļgauja”.

“Galvenās aktivitātes bija biotopu kartēšana (inventarizācija), dabas aizsardzības plāna izstrāde, individuālo noteikumu projekta izstrāde un pļavu, mežu un ūdeņu biotopu atjaunošana. Projekts rosināja teritorijas iedzīvotājus un apsaimniekotājus pievērst uzmanību ilgtspējīgas dabas aizsardzības un teritorijas izmantošanas iespējām,” ieskatu projektā sniedz Dabas aizsardzības pārvaldes vecākā valsts vides inspektore Rūta Zepa.

Viens no projekta sadarbības partneriem bija toreizējā Gaujienas pagasta padome. Tagad rūpi par Gaujienas dabas taku tur Apes novada domes Gaujienas pagasta pārvalde.

“Taku appļaujam, atbrīvojam no kritušajiem kokiem, salasām atkritumus,” darbus uzskaita  Gaujienas pagasta pārvaldes vadītāja Inese Lukjanoviča. Kopā ar Gaujienas pagasta Biznesa, informācijas, izglītības un tūrisma centru (tautā sauktu par INFO centru) tiekot domāts, kā taku padarīt interesantāku, it īpaši bērniem, un kā šo objektu popularizēt vairāk. 

Iespējams, Gaujienas ģeogrāfiskais izvietojums Latvijas–Igaunijas pierobežā, nomaļā vietā, un attālums no lielām pilsētām ir mīnuss, kādēļ viena daļa tūristu šajā ciematā neierodas un pat nenojauš, cik  interesantas vietas un lietas tur var redzēt.

“Ūdensrijējs” un sikspārņu pagrabi

Ineta Riepniece smaida, ka par Gaujienas dabas vērtībām vien zinātkāriem klausītājiem varētu stāstīt visu dienu, kaut vai, piemēram, par ļoti retajiem pirmatnīgajiem palieņu mežiem Gaujas krastos, sikspārņu pagrabiem un ūdensrijēju. Proti, Gaujienai cauri tek Alkšņ­upīte, kurai ir izveidojušās divas kritenes – ūdensrijēji, kur upes ūdens pēkšņi iekrīt  dolomīta plaisā līdz pazemes ūdens slānim (visa Gaujiena atrodas uz dolomīta slāņiem, piebilst Ineta). Ja Alkšņupītē ūdens ir ļoti daudz, tad nogāzē pie Sunīšu dīķa var vērot, kā savās iztekās ūdens izšaujas no zemes kā no slūžām.

Gaujienas “Anniņu” sikspārņu pagrabi ir pat Latvijas mērogā ievērības cienīga vieta. Bijušā muižas alus brūža pussabrukušajos pagrabos ziemo sešas sikspārņu sugas. Tā ir viena no sugām daudzveidīgākajām sikspārņu ziemošanas vietām valstī. Latvijas apstākļos sikspārņu ziemošana iespējama gandrīz tikai pazemes mītnēs, kas ir pietiekami mitras un neaizsalstošas. Tādi ir arī “Anniņu” pagrabi ar avotiem. Uzreiz gan jāteic, ka šos pagrabus var apskatīt tikai no ārpuses – sabrukušās ēkas durvis ir aizslēgtas, logi daļēji aizmūrēti.

Gaujienas muižas vecajos pagrabos saimnieko sikspārņi, bet muižas vecajā parkā mīt pūces un dzeņi, kuriem vecie parka koki ar dobumiem ir ideāla dzīves telpa, proti, mežos tik lieli un veci koki atrodami vien retumis. Tie patīk arī plaušķērpim – lapveida ķērpim ar lielām garām daivām, kas gaisa piesārņojuma un veco mežu izciršanas dēļ ir kļuvis ļoti rets un iekļauts Latvijas Sarkanajā grāmatā, bet Gaujienas muižas parkā gan ir sastopams. “Mēs labi apzināmies, – jo resnāks koks, jo tā ir lielāka dabas vērtība. Ja kāds no tiem Gaujienas dabas takas teritorijā ir kļuvis bīstams un esam spiesti to nogāzt, tad iepriekš sazināmies ar Dabas aizsardzības pārvaldi,” stāsta Ineta Riepniece.

Lai sakoptu dabas taku, Gaujienā jau izsenis tiek rīkotas talkas ar mērķi sakopt dabas vērtības un uzlabot ainavu, nevis savākt atkritumus.

“Gaujienā ir augstvērtīgas trīspakāpju ainavas – degungalā skaists tuvplāns, tad nākamais līmenis un tad pāri Gaujai lielā, tālā panorāma. Tāpēc rūpējamies par to, lai atsegtu skatu perspektīvas no augstā krasta tā, lai cilvēki varētu redzēt Gaujas senleju. Talkās  tīrām pamežu, sagarinām nogāzušos kokus. Pašvaldība nopērk degvielu, bet cilvēki nāk ar saviem zāģiem un trimmeriem,” par Gaujienas praksi dabas vērtību saglabāšanā stāsta Ineta Riepniece.

Veids, kā paskatīties uz pierasto no jauna

Gaujienā ir vēl viena tradīcija, kā cilvēkiem parādīt, cik skaista ir šī vieta. Pašvaldība regulāri rīko fotoorientēšanās sacensības. Šoruden tās notiks 26. oktobrī (starts – pulksten 11, reģistrēšanās no pulksten 10.30 INFO centrā, kas atrodas vienā no muižas ansambļa ēkām). Dalībnieki saņems karti ar dažādu objektu fotogrāfijām, tie viņiem jāatrod un blakus jānofotografējas, stāsta Gaujienas INFO centra vadītāja Sanita Sproģe.

“Mēs ikdienā paši esam pieraduši pie tā, kas mums apkārt,  un varbūt pat neievērojam savdabīgu vītolu, kas atgādina vienradzi, vai akmeņus, avotus un citus dabas objektus deguna galā. Šādās sacensībās uz to visu var paskatīties  no jauna. Tas viss ir atkarīgs no cilvēka, no tā, ko katrs  grib redzēt. Kāds varbūt sūkstās, ka koki uz dabas takas sakrituši, lapas sabirušas un slīd vai ir dubļi, un ko tur skatīt. Taču Gaujienā ir brīnišķīga daba, tā saglabājusi savu pirmatnīgumu, bet šis dabas skaistums jāsajūt ar sirdi,” teic Sanita Sproģe.

Ne bez iemesla gaujienieši arī ikdienā aizraujas ar fotografēšanu. Pagasta pārvaldnieces Ineses Lukjanovičas fotogrāfija ar Gaujas pļavām  un stārķi uz siena gubas šogad pat ieguvusi pirmo vietu Latvijas mēroga konkursā “Dabas skati Vikipēdijā”.

“Pats jaukākais ir piecelties agri no rīta un doties dabā Ziemeļgaujas ielejā, lai sagaidītu saullēktu un priecātos par sauli, miglu, rasu,” teic Inese Lukjanoviča, kuras mājas ir netālu no Gaujas.

Gan ekotūrisma, gan dabas tūrisma galvenais resurss ir dabas vērtības – ainava un bioloģiskā daudzveidība, atgādina Rūta Zepa. Gaujienā, tāpat kā citviet Ziemeļgaujas apvidū, šī bioloģiskā daudzveidība ir, jo tai ir labvēlīgi priekšnosacījumi: nelielais iedzīvotāju blīvums, zemes izmantošanas zemā intensitāte, ģeogrāfiskais novietojums un, protams, Gaujas upe ar tās pietekām un vecupēm.

Ir sapnis, bet vajag naudu

“Mums ir sapnis – Gaujienas muižas ansamblim jābūt par kultūras rezidenci, kur cilvēki var atbraukt baudīt mūzikas  un mākslas terapiju, izstaigāt dabas taku. Taču tad jāiegulda milzu līdzekļi, lai atjaunotu muižas ēkas un lai tur būtu civilizēti apstākļi nakšņošanai,” stāsta Ineta Riepniece.

Tagad pašvaldībai priekšā ir jauns projekts “Dabas gars”, ko Apes novada dome no 1. septembra sākusi īstenot Latvijas–Krievijas pārrobežu sadarbības programmā   sadarbībā ar partneriem Krievijā. Projektā plānots labiekārtot Gaujienas muižas parku, nostiprinot tā stāvo nogāzi, kas brūk lejā, līdzi raujot veco mūri gar bijušo baronu augļu dārzu, un izveidot mūzikas taku.

“Apes novada domes kopējais projekta budžets ir 374 980 eiro, tai skaitā programmas fi­nansējums ir 90 procenti jeb 337 482 eiro.
Visa lielā projekta mērķis ir labiekārtot un attīstīt trīs dabas objektus – Gaujienas muižas parku, Gorodišenska ezera pārgājienu taku pie Izborskas cietokšņa un dabas parku Lavru centrā Krievijā – un, izmantojot šo vietu īpašo atmosfēru, enerģiju un spēku,  radīt jaunu, pievilcīgu un ilgtspējīgu tūrisma produktu.


20190513-1524-logo-vpr-vm-vkkf-mazs.jpg
Publikācija tapusi ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Vides projekti

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju