Igauņi Valku dēvējuši par gaiļa pilsētu, jo latviešu baznīcas tornī sēdējis gailis

Baznīca nav tikai dievnams, kur pulcējas ticīgie. Tā ir apdzīvotās vietas centrālā ēka, kas sevī apvieno ne vien sakrālās, bet arī vēsturiskās vērtības. Baznīca ir pilsētas vai ciema sirds. Bieži vien mēs ejam baznīcai garām vai pat regulāri tajā iegriežamies, bet maz zinām, ar ko tā ievērojama un kā tā radusies konkrētajā vietā. Mūsu mērķis ar šo publikāciju atgādināt, cik nozīmīgas baznīcas ir Valkā, Smiltenē un Vijciemā. 

Mūsdienās valsts nozīmes arhitektūras piemineklis – Valkas – Lugažu evaņģēliski luteriskā baznīca – pilda ne tikai dievnama pienākumus. Tornis kalpo arī kā skatu tornis – no aptuveni septiņu stāvu mājas augstuma paveras skats uz abām dvīņu pilsētām – Valku un Valgu. Turklāt baznīca ir svarīgu vēsturisku notikumu lieciniece. 

Valkas novadpētniecības muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja Ligita Drubiņa uzsver, ka no baznīcas torņa veikti raksturīgākie Valkas fotouzņēmumi uz centrālajām ielām. Pirmais uzņemts 1920. gadā uzreiz pēc pilsētas sadalīšanas, nākamie – 30. gados. Padomju gados nedrīkstēja no tāda augstuma fotografēt, tomēr kādam 70. gadu vidū tas bija izdevies. L. Drubiņa atzīst, ka šie fotouzņēmumi ir lieliski liecinieki Valkas pilsētas apbūves norisēm. 

Vēstures liecības liecina, ka drīz pēc Valkas sadalīšanas – 1920. gadā – pie Lugažu baznīcas notika liela tautas sapulce, kurā uzstājās Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. No baznīcas kāpnēm viņš uzrunāja sapulcējušos ar vārdiem: “Celiet jaunu pilsētu – valdība nāks palīgā!” Kā atzīmēja tā laika prese: “Tas deva ticību un drosmi latviešiem celt jauno Latvijas Valku.”

Baznīcā atrastas apbedījumu kapenes

Lūk, ko vēsta L. Drubiņa par Lugažu baznīcu. Dokumentos pirmo reizi Lugažu baznīcas vārds parādās 1477. gadā. Tolaik tā saukta svētās Katrīnas vārdā. Toreiz draudzē ietilpa Pilslugažu, Burgas, Liellugažu un Soru muižu iedzīvotāji. Baznīcas patrons bija kāds no apkārtnes muižniekiem, visbiežāk – baronu fon Vrangeļu dzimtas pārstāvji. Kad 1997. gadā baznīcai daļēji nomainīja grīdas dēļus, tika atrastas apbedījumu kapenes. Muižnieku dzimtas kapenes atradās kora daļas abās pusēs.

Senāk Vidzemē kapavietas bija gan luterāņu baznīcas iekšā – korē abās pusēs, altāra priekšā, pie lielajām durvīm –, gan arī pie baznīcām. Mācītāju kapavieta bija paredzēta altāra priekšā, bet pērminderi varēja izvēlēties kapavietu pie lielajām baznīcas durvīm. Tas sakrīt ar 1739. gada 18. marta vizitācijas protokolā minēto, ka Lugažu baznīcā apbedīti fon Vrangeļu un fon Albedilu dzimtas locekļi, Valkas birģermeistari Vikmans un Francens, kā arī draudzes mācītāji. Atverot baznīcas kapenes, atsegtas četras kameras. Vienā no tām bijuši 12 zārki. Kā uzskatīja mācītājs Elmārs Mačs (1909–2004), Lugažu baznīcā apglabāti arī Lielajā Ziemeļu karā kritušie zviedru virsnieki. 

Vēl 18. gadsimtā ap Vidzemes baznīcām atradās draudzes kapsētas. Noteikumi prasīja, lai kapsētai apkārt būtu sēta, bet parasti tā nebija kārtībā. Arī pie Lugažu baznīcas ir bijuši kapi. 20. gadsimta 20.–30. gadu pastkartēs redzams, ka Lugažu baznīcai apkārt ir sēta. Ierobežotā apbedīšanas laukuma dēļ drīz vien vajadzēja rakt virsū senāk apbedītajiem, tādēļ bija paredzēti īpaši kaulu kambari, kur izraktos kaulus savāca kopā. Kur kaulu kambaru nebija, tur kaulus meta kaudzē, sameta gravā aiz kapsētas vai savāca tornī. Lugažos metuši pie sētas. Tā kā baznīca atrodas pilsētas centrā, kur jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem veikti dažādi ar zemes rakšanu saistīti darbi, tad apbedījumi nav saglabājušies. No cilvēku nostāstiem dzirdēts, ka darbu laikā dažreiz pie baznīcas atrakti kauli.

Dievnama arhitektūrā – daudzu stilu iezīmes

Valkas – Lugažu baznīca ir tipisks Vidzemes luteriešu dievnams. Stilistiski baznīca ir būvēta kā bazilikas tipa baznīca. Tā ir vienjoma taisnstūra būve ar šaurāku taisnstūra altāra daļu, kuras ziemeļu pusē piebūvēta sakristeja. Baznīcai ir astoņstūra koka tornis. Visa dievnama iekārta – altāris, kancele, soli un luktas – darināta no tumša koka. Tā tapusi vienā laikā no 1908. līdz 1910. gadam un veidota nacionālā romantisma stilistikā. Interjerā altāra daļu no draudzes telpas atdala pusloka arka. Ieejas daļā luktas balsta divi masīvi kvadrātiski balsti. Tie stiepjas līdz griestu līmenim un savstarpēji savienoti ar pusaploces arkām. 

Apkārt draudzes telpai sienu augšdaļā gleznota dekoratīva arkatūras josla. Divslīpu griestus sedz dēļu klājums, ko balsta koka sijas. Kanceli, kuras ieeja ir no sakristejas, balsta masīvs šķautņains stabs, ko rotā apaļi izvirzīti diski. Altāra centrā izvietota profesionāli gleznota altārglezna “Kristus aicina”. Iespējams, ka ērģeles gatavojis H. Akermeijers ap 20. gadsimta 20. gadu. Dievnama interjeru rotā griestu lukturis ar 16 svecēm, kas tapis 18. gadsimtā, bet 20. gadsimtā pārveidots par elektrisko. L. Drubiņa atzīst, ka dievnama atjaunošanas darbi tā vēsturē ienesuši attiecīgajam laika periodam raksturīgāko arhitektūrā, tādēļ tajā ir vērojamas daudzu stilu iezīmes. Piemēram, priekšdaļā – klasicisma un baroka iezīmes.

Dievnamu ir piemeklējis arī sūrs liktenis

Lugažu draudzei mūra baznīca pirmo reizi celta 1641. gadā. Mūrēšanai vajadzīgo kaļķu piegādāšana radījusi grūtības, jo šis materiāls bija vedams no tālienes. Tādēļ lietota nevis kaļķu java, bet gan māli. 

Gadu gaitā Lugažu dievnamu piemeklējis sūrs liktenis – 18. gadsimtā tas divas reizes tika pamatīgi sagrauts. Pirmo reizi baznīcu nodedzināja krievu karavīri Ziemeļu kara laikā 1702. gadā. Dievnamu atjaunoja 1729. gadā – jaunā baznīca celta nodegušās vietā. Teksts uz balta marmora plāksnes altārdaļas kreisajā pusē vēsta, ka baznīcu cēlis Lugažu pils īpašnieks pulkvežleitnants barons Karls Johans fon Vrangels. 

Otru reizi sagruvušo baznīcu uz vecajiem pamatiem no 1752. līdz 1755. gadam atjaunoja iepriekšējā barona dēls – arī Karls Johans fon Vrangels. Viņš uzcēla arī jaunu torni. Nākamo reizi dievnams cieta 1907. gadā. Naktī no 3. uz 4. februāri baznīcā izcēlās ugunsgrēks. Tā rezultātā tika bojātas jumta konstrukcijas, bet tornis izdega pilnībā un zvans iekrita baznīcā. Pēc ugunsgrēka dievnamu atjaunoja mirušā barona Karla Johana Vrangeļa māsas Margota un Minna. Jauno dievnamu cēla uz vecās baznīcas pamatiem un lielāku – ar 260 sēdvietām. Atjaunoto baznīcu iesvētīja 1910. gada 2. maijā kā Valkas – Lugažu evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcu. Baznīcas bronzas zvans atliets Rīgā 1777. gadā. Zvana meistars – Jānis Augusts Hecels (1726–1808). Jaunā zvana diametrs ir 0,47 metri. Zvana skaņas iegūst, šūpojot zvanu tā, ka mala periodiski atsitas pret zvana mēli.

Valkas – Lugažu baznīcas tornim, atšķirībā no Valgā esošās Jāņa baznīcas torņa, galā ir gailis. Šī iemesla dēļ igauņi Valku dēvējuši par gaiļa pilsētu. Sanāca interesants frāzējums: “Luke linn – Kukke linn” (tulkojumā no igauņu valodas – “Lugažu pilsēta – gaiļa pilsēta”). Lugažu draudzes baznīcas augstums no zemes līdz gaiļa sekstei ir 42 metri. Skatu laukums atrodas 25 metrus no zemes līmeņa.

Raksts tapis ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

20201104-1443-logo-vpr-vm-vkkf-mazs.jpg

Vides projekti

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju