Šoruden – laba dzērveņu raža

Ne tikai Gulbenes novadā, bet arī aiz tā robežām SIA “Ušuru kūdra” ir plašāk pazīstama ar zīmolu “Ušuru dzērvenīte”. Uzņēmums četru hektāru platībā audzē lielogu dzērvenes. Tās novāc un pārstrādā uzņēmuma cehā. Kopš 2015. gada “Ušuru dzērvenītes” produktiem ir EKO sertifikāts.

“Dzērveņu raža šoruden ir ļoti laba, it sevišķi, ņemot vērā, ka pērn ogu nebija, jo sausuma dēļ aizkalta ziedi. Šajā pavasarī varējām ziedus pasargāt no salnām, jo ir laistīšanas iekārta. Uz lauka ir termometri, un ar īsziņu telefonā saņemam informāciju, ja ir plus 4 grādi. Tad dzērvenes tiek laistītas. Atšķirībā no pavasara salnām rudenī tās ogām gandrīz nekaitē,” stāsta uzņēmuma ražošanas daļas vadītāja Veneta Čipa. 

Ušuru purvā tiek audzētas Amerikas lielogu dzērvenes ‘Stevens’. Tā ir ļoti auglīga un ražīga šķirne, kā arī izturīga. Tas ir svarīgi, jo uzņēmums dzērvenes audzē bioloģiski. “Man nav zināms, ka vēl kaut kur dzērvenes audzētu bioloģiski. Dzērveņu stādījumi, tāpat kā jebkura kultūra, ir jākopj, citādi ogu ražas nebūs. Pavasarī ir jānogriež stīgas, mulčējam ar kūdru, lai mulčas kārta būtu 

2–3 centimetri. Netiek dots nekāds mēslojums labākai ražai. Ir iespējams dot bioloģisko mēslojumu, bet tas ir ļoti dārgs, tāpēc pagaidām iztiekam,” skaidro V. Čipa. Lai atvieglotu dzērveņu novākšanu, ir paredzēts iegādāties ogu kombainu. Tiesa, kombains pilnībā neaizstās roku darbu.

Šajā nedēļa dzērveņu lasīšana uzsākta ar rokām pašu spēkiem. Tas ir ilgs process un turpināsies visu mēnesi. V. Čipa uzsver, ka dzērvenes var sākt lasīt tad, kad tām ir brūnas sēkliņas. Nenogatavojušās ogas nav ieteicams ievākt. Trīs dienās nolasīta apmēram pustonna dzērveņu, bet kopējā raža varētu būt apmēram 30 tonnu. Līdz ar novākšanu sākas ogu pārstrāde. Kastēs salasītās ogas tiek nogādātas glabātavā, kur tās pārlasa. 

“Dzērvenes sagatavojam dažādos veidos – gan svaigas, gan izspiestas sulā, gan sažāvētas sukādēs. Ir divu veidu sīrupi, kā arī dzērvenes savas sulas sīrupā un želejā, kam nav izmantots želatīns. Dažādi produkcijas veidi ir iekļauti dāvanas komplektā,” komentē Veneta. Viņa uzsver, ka sevišķi pieprasīta ir dzērveņu sula tetrapakās, jo to ir ērti lietot, turklāt sula pēc iesaiņojuma atvēršanas ilgi nebojājas. Visu produkciju pārstrādes cehā sagatavo trīs strādnieces,” skaidro V. Čipa. 

Pirms gada “Ušuru dzērvenītes” produkciju pārdeva uzņēmuma veikaliņā Gulbenē, bet tagad tā vairs nav. Kur dzērveņu produkciju varēs iegādāties turpmāk, pagaidām nav zināms, bet tā visa ir paredzēta vietējam tirgum.


KOMENTĀRS

Mīti un patiesība par saimniekošanu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās 

Ar saimniekošanu un uzņēmējdarbības attīstību īpaši aizsargājamās dabas teritorijās (ĪADT) diemžēl saistās ļoti daudz mītu. Ļoti bieži tiek pārprastas normatīvo aktu prasības un uzņēmēji vai potenciālie uzņēmēji uzskata, ka aizliegumi ir stingrāki nekā patiesībā, lai gan īpašnieki paši nezina un nav nemaz interesējušies, kādi saimnieciskās darbības ierobežojumi pastāv. Daudzi vienkārši dzīvo ar apziņu, ka viss aizliegts, un tiek kultivēti mīti, ka, piemēram, nacionālajos parkos uzņēmējdarbība vispār nav atļauta, lai gan šis mīts nevar būt tālu no patiesības.

Reizēm, zinot, ka kaut kādai darbībai nepieciešams saņemt atļauju, potenciālie uzņēmēji nedara neko un atļauju pat nemaz neprasa, jo dzīvo ar pārliecību, ka atļauju valsts iestādes nedos, lai gan gadījumi, kad atļaujas netiek izsniegtas, ir ārkārtīgi reti. Ja arī ir kādi ierobežojumi, tad Dabas aizsardzības pārvalde kopā ar uzņēmēju meklē risinājumus un kompromisu, nosacījumu izpildi, lai varētu attīstīties.

Jāatzīst, ka reizēm arī grēkojam no savas puses un, iespējams, atsevišķas situācijas netiek pietiekami izskaidrotas vai juridiskā valoda ir grūti uztverama, taču arī pārvaldē daudzi jautājumi tiek sakārtoti un ikdienas darbā pārvaldes speciālisti nāk pretī ikvienam, kas ir gatavs sadarboties un strādāt dabai draudzīgi.

Saimniekojot ĪADT, nereti problēmas rada nesakārtotās īpašumtiesības – šis faktors gan ir aktuāls ne tikai aizsargājamā dabas teritorijā, bet arī ārpus tās. 

Vienlaikus bieži vien ir situācijas, kad potenciālie uzņēmēji nav elastīgi un negrib pieņemt jaunas idejas vai meklēt jaunas nišas, kā saimniekot un dzīvot ĪADT. Ir situācijas, kad tiešām ir aizliegumi un nav iespēju izvēlētajai saimnieciskajai darbībai, bet vairumā gadījumu ir dažādas iespējas, ko var izmantot.

Katras ĪADT atļautās un aizliegtās darbības ir definētas vai nu speciāli šai teritorijai radītajos izmantošanas un aizsardzības noteikumos, vai Ministru kabineta “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējos aizsardzības un izmantošanas noteikumos”. Kopumā nosacījumi un aizliegumi ir vērsti uz dabisku ekosistēmu saglabāšanu, piemēram, mazāk intensīva vai aizliegta mežsaimnieciskā darbība, aizliegums apmežot vai apart dabiskus zālājus, nosacījums saglabāt purvus un citus mitrājus, dabisko ūdensteču un ezeru saglabāšana. Nosacījumi atkarīgi arī no katras teritorijas zonējuma – vai tā ir dabas lieguma zona, rezervāta vai ainavu aizsardzības zona. Pēdējā no tām aizņem proporcionāli lielāko daļu ĪADT platības, un šajā zonā ierobežojumi saimnieciskajai darbībai ir minimāli.

Pasaulē šajā ziņā eksistē dažādas pieejas, Latvijā diemžēl dažādi ierobežojumi noteikti ar noteikumu, normatīvo aktu palīdzību. Ir valstis, kur regulējums tiek veidots ar brīvprātīgo līgumu palīdzību, tas ir, lielākie zemju īpašnieki vienojas ar valsti par to, kā konkrētajā ĪADT saimniekos, kādi nosacījumi tiks ievēroti, un nekādas papildu kompensācijas no valsts par to netiek maksātas, jo uzņēmēji saredz aizsargājamajās teritorijās sev jaunu biznesa nišu. Kā piemērs jāmin Itālija, kur “Natura 2000” teritorijās ar šo principu pamatā tiek veidota liela daļa dabas aizsardzības plānu. Taču jāatzīst, ka gandrīz visur pasaulē dabas aizsardzība un saimnieciskā attīstība tiek pretnostatīta un bieži vien konfliktē.


Latvijā ir šādas aizsargājamo dabas teritoriju kategorijas:

  • 4 nacionālie parki  (Slīteres, Ķemeru, Gaujas un Rāznas), kas ir plaši apvidi, kur tiek aizsargātas dabas vērtības, ainaviskās vērtības un kultūrvēsturiskais mantojums, vienlaikus veicot zinātnisko izpēti, izglītošanu un atpūtas organizēšanu;
  • 1 biosfēras rezervāts (Ziemeļvidzemes) - plaša teritorija, kurā starptautiski nozīmīgas dabas un ainaviskās vērtības tiek saglabātas, nodrošinot ilgtspējīgu sociālo un ekonomisko attīstību;
  • 42 dabas parki, kas sevī ietver noteiktu apvidu dabas un kultūrvēsturiskās vērtības, piemēram, Gaiziņkalns. Dabas parki ir piemēroti raksturīgās ainavas saglabāšanai, sabiedrības izglītošanai un atpūtai, bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai;
  • 9 aizsargājamo ainavu apvidi, piemēram, Veclaicene, kas ir lielas teritorijas, kurās tiek aizsargāta īpaši skaista un daudzveidīga Latvijai raksturīga ainava un kultūrvide;
  • 261 dabas liegums - teritorijas, kurās aizsargā retas vai izzūdošas sugas vai biotopus, parasti cilvēku mazpārveidotas un saskaņoti apsaimniekotas platības;
  • 4 dabas rezervāti (Teiču, Krustkalnu, Grīņu un Moricsalas), kas ir teritorijas ar gandrīz neskartu dabu, kur uzturēties drīkst tikai ar īpašām atļaujām zinātniskās izpētes vajadzībām, lai nodrošinātu dabas procesu netraucētu attīstību;
  • 7 aizsargājamās jūras teritorijas.

Gita Strode, Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta vadītāja


Publikācija sagatavota ar  Latvijas vides aizsardzības fonda  finansiālo atbalstu.

20191001-1122-lvaf-logo-mazs.jpg


Rūpēsimies par vidi

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju