Ar piedzīvojuma garšu jebkurā vecumā

Sveiciens pirmajā rudens mēnesī un daudziem ar jauno mācību gada sākumu! Šķiet, vasara bija tik īsa un tomēr tik daudz piedzīvots. Atceros, ka bērnībā vasaras brīvlaika beigšanos atzīmējām laukos Rankā pie vecmāmiņas ar mājas torti un svētku pusdienām pagalmā zem ozola. Tās bija atvadas piedzīvojumu bagātajai vasarai. 

Otro gadu tāds atskaites punkts ir jauno ģitāristu nometne “Sešas stīgas”. Deviņas aizraujošas dienas pirms jaunā mācību gada meita aizvadīja Kuldīgas pusē. Lai garais ceļš uz nometnes noslēgumu nebūtu tik vienmuļš, to otro gadu kopā ar radinieci iesākam iepriekšējā vakarā. Man patīk, ja cilvēkiem piemīt spontanitāte, humors un tie neiespringst par katru sīkumu. Tā pavisam nejauši tās pašas dienās rītā sākām runāt, ka braucienu pakaļ bērnam varētu pārvērst par mazo ekspedīciju, piepildot bērnības sapni – nakšņot jūras krastā. Sākām kartē skatīties jūrmalu tuvāk Kuldīgai, lai, no rīta mostoties, nav tālu jābrauc. Vēl svarīgi bija, lai maksimāli tuvu varam piebraukt jūrai un mosties ar skaistu skatu. Roja! Tomēr līkums. Kad telefonsarunā savu ideju izklāstīju paziņam no Engures novada, viņš ierunājās, ka Engurē vakarā būs vasaras sezonas grandiozais noslēgums Kaspara Rogas “Cafe Engure”. Plāns rokā! Koferis sakrāmēts, trīs stundas ceļā un esam Engures ostā. Atrodot labāko vietu ostā ar skatu pret jūru, dodamies uz divsimt metru attālo kafejnīcu, pie kuras uzcelta skatuve, vasaras ballītei atbilstoši un stilīgi iekārtota teritorija un daudz, daudz cilvēku. Grupas “Laika suns” uzstāšanās tuvojās beigām, bet turpinājumā “Sound Poets”, kuru šovasar klausījos arī Valmieras pilsētas svētkos. Engurē visas zvaigznes bija sakritušas tā, lai no sirds izbaudītu, izdejotos, izdziedātos un izsmietos. Jautrībai daudz nevajag, smējāmies, ka mūsu mājas uz nakti ir pie jūras. Bet līdz asarām smējāmies par līdzi paņemto radio ar antenu, kas atgādināja rāciju. Jā, mēs teicām – hallo, hallo, bāze atsaucies. No malas tik muļķīgi izklausās, bet tas bija ļoti jautri, gluži kā toreiz, kad mums bija 10, 12 gadu. Tik īsti un patiesi. No rīta C vitamīna deva turpinājās. Visas muļķības jau nevar stāstīt, bet tas, ko gribu novēlēt, – katram tādu cilvēku blakus, ar ko lēkt piedzīvojumos, aizmirstot statusus, pašu izgudrotos uz sabiedrības uzspiestos principus un normas. Tā bija kārtējā labākā diena manā mūžā.

Viedokļi

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju