Atvērt durvis draudzībai nav sarežģīti

Pagājuši tieši deviņ­pad­s­mit gadi, un mūsu ģimenē uz nedēļu atkal dzīvo meitene no Vācijas. Kad mācījos Smiltenes ģimnāzijā, 9. kla­sē kopā ar klasesbiedreni bijām sadomājušas, ka varētu uzņemt pie sevis vācu skolēnus no sadraudzības pilsētas, ar ko izglītības iestādei (tagad Smiltenes vidusskolai) joprojām ir ciešas saites. Tas ir apsveicami, ka valstu draudzībā saredz iespējas, nevis attaisnojumus, kāpēc, piemēram, neturpināt sadarbību. Tolaik man tā nedēļa šķita labākā mūžā, vienīgi kā pusaudzei bija žēl, ka nākamajā gadā nedevos apmaiņas braucienā uz Vāciju, jo mainīju skolu. 

Taču tagad šādas iespējas ir mūsu bērniem. Savas mājas durvis viesskolēniem no citām valstīm atveram otro reizi. Pirms diviem gadiem robotikas projekta ietvaros uzņēmām brīnišķīgu skolnieci no Kauņas, pie kuras viesojās arī meita. Tagad vāciete. Zinu, ka vairāki meitas skolasbiedri arī labprāt būtu uzņēmuši pie sevis ārzemniekus, taču vecāki nav vēlējušies vai ļāvuši. 

Ar ko tad ir jārēķinās, uzņemot viesskolēnu? Jā, tas ir papildu stress, bet patiesībā nav pārspīlēti jāiespringst un jāpārcenšas. Sākumā viena no būtiskākajām lietām ir ēdiens, jo paradumi nedaudz atšķiras. Priecājos, ka abos gadījumos mūsu viešņas uzturā lieto visu un īpašu prasību nav. Lielāka uzmanība jāvelta laika plānošanai, jo ģimenē ir par vienu cilvēku vairāk. Taču tas interesantāku padara mūsu pašu ierasto ikdienu. Vēl, protams, ir valodas barjera. Un tomēr, ja ir liela vēlme, problēmu vietā saskatīsim iespējas. Valodu zināšanas ir liela bagātība, priecājos, ka meita ļoti labi pārzina angļu valodu un ir atradusi kopīgu valodu ar mūsu ciemiņu.

Tas izdevās arī Grundzāles pamatskolas skolēniem, kuri aizvadītajā nedēļā Erasmus projekta ietvaros savās ģimenēs uzņēma bērnus no Rumānijas un Itālijas. Kaut gan grundzāliešu viesskolēniem ne visiem angļu valodas zināšanas bija tik labas kā latviešiem, komunikācija noritēja veiksmīgi. Būsim godīgi, arī ne visi vecāki labi pārvalda attiecīgās svešvalodas, bet ir taču googles tulkotājs – tā man intervijā teica gan vecāki, gan bērni. Neesmu dzirdējusi nevienu sliktu atsauksmi no ģimenēm, kas uzņem ārzemniekus. Tieši pretēji, tas dod iespēju pašu bērniem doties uz ārzemēm, iepazīt viņu kultūru un dzīvesveidu, iedrošina uzņemties atbildību un paplašina redzesloku. Par grundzāliešu pieredzi, uzņemot ciemiņus, aicinu jūs izlasīt šajā “Ziemeļlatvijas” numurā. Ceru, ka tas iedvesmos jūs kļūt atsaucīgākiem, skolēniem tas daudz nozīmē.

Viedokļi

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju