Ceļš pie sevis caur Marikas Svīķes un Palsmanes teātra kopdarbu "Karte uz tauriņa spārna"

Man ļoti patika. Tieši it kā vienkāršajās, ikdienā pierastajās lietās ir dzīves “sāls”, un par to kārtējo reizi atgādina Marikas Svīķes dzeja, šoreiz Palsmanes amatierteātra izpildījumā. 

Aizvadītajā sestdienā teātris skatītāju vērtējumam nodeva savu jaunāko muzikālo iestudējumu “Karte uz tauriņa spārna”, kurā aktieri runā Marikas dzeju un dzied dziesmas ar viņas dzejas vārdiem. Malači, palsmanieši, par šādu izvēli! Ir sanācis vērtīgs rezultāts, – vērtīgs tādā ziņā, ka aizķer skatītāja dvēseli un liek domāt – par sevi, par savām attiecībām ar citiem cilvēkiem.

Es pilnīgi un galīgi neesmu sentimentāla. Ja man būtu jāizvēlas skatīties asarainu melodrāmu vai bojeviku, es viennozīmīgi skatītos bojeviku, taču ar Marikas dzeju man ir īpašas attiecības un ne tikai tāpēc, ka Marika ir mana draudzene daudzu gadu garumā.

Ir apbrīnojama viņas spēja dzejā runāt par vienkāršām, mums visiem apkārt esošām un tai pašā laikā  personīgām lietām un parādībām tā, ka tās tiek vispārinātas jau filozofiskā pakāpē. Tāpēc katra Marikas jaunā dzejoļu krājuma iznākšana man ir svētki, un svētki man bija arī Palsmanes teātra jaunā iestudējuma noskatīšanās. Pēc izrādes parunājot ar dažiem citiem skatītājiem, viņi atklāja, ka jūtas līdzīgi,– pacilāti un iedvesmojoši. 

Dzejnieki ir drosmīgi cilvēki, jo ir vajadzīga drosme, lai atklāti dalītos savos pārdzīvojumos un intīmu pasaules redzējumu padarītu par publisku. Tikpat drosmīgi ir aktieri, kuri skatuves prožektoru gaismās stāv daudzu desmitu acu skatu priekšā. Un dzejnieku un aktieru drosme palīdz citiem cilvēkiem ieraudzīt to, ko viņi ikdienā nepamana.

Viena dzejas rinda trāpa tieši pa nervu, un tu aizdomājies, – kā tas ir, kad otram sāp un tu pie tā esi vainīgs ar savu rīcību un saviem vārdiem (kāds cits šajā izrādē varbūt saklausīs kaut ko citu, to, kas viņam ir svarīgāks). Un tu sāc domāt, ka ir jāmaina sava attieksme, lai otram nedarītu pāri.

Tāpēc jau cilvēcei ir vajadzīga māksla, kas atver acis. Turklāt tā emociju enerģijai nodrošina mijiedarbību. Kopējais slēgtā sistēmā esošais enerģijas daudzums laikā nemainās, neatkarīgi no tā, kādi procesi sistēmā norisinās. Tas nozīmē, ka enerģija nezūd un nerodas no jauna, tā tikai pārvēršas no viena enerģijas veida citā vai pāriet no viena ķermeņa uz citu. Tā ir fizika, tas ir enerģijas nezūdamības likums, bet arī cilvēku jūtām piemīt enerģētika. Un dzeja, teātris mūs baro, – sniedz to, kā varbūt katram no mums pietrūkst, kā arī dod iespēju salīdzināt savus un citu pārdzīvojumus.

Man patīk, ka Marikas dzejā pat ikdienišķi priekšmeti iegūst simbolisku jēgu. Iespējams, tāda lieta kā mīļākā kafijas krūze ir daudziem. Kāpēc tieši tā un nevis kāda cita? Un kas katram ir rīta kafijas dzeršanas rituāls? Piemēram, man patīk to darīt agri no rīta, klusumā, kamēr citi vēl guļ, jo tad māju radīto drošību izjūtu spilgtāk. Caur tādiem šķietamiem sīkumiem un arī caur lielākām lietām Palsmanes teātra un Marikas kopdarbs “Karte uz tauriņa spārna” ved cilvēku pie viņa paša. Paldies jums!

Viedokļi

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju