Ir vērts aizdomāties

Visu bērnību esmu pavadījusi Valkas pagasta Lugažu ciemā. Skolā līdz pat vidusskolai gāju Valkā, bet augstskolā studēju Rīgā. 

Savos pēc skolas gados esmu strādājusi daudz dažādos šķietami maznozīmīgos amatos Rīgā, tomēr daļai sabiedrības vajadzīgos. Strādājot lielpilsētā, vienmēr šķita, ka kaut kā pietrūkst. Tā nebija atzinība, pēc kuras ir cilvēciski tiekties. Sapratu, ka patiesi neizdodas nodoties darbam, jo jutos sveša. Tāpēc jau studiju laikā nolēmu pieteikties izsludinātajai vakancei toreiz Valkas pilsētas domē, kur nostrādāju sešus gadus. Darbs bija interesants, daudzpusīgs, dažreiz neparedzams, bet galvenais, kas man deva prieku un motivāciju tur strādāt, bija iespēja ar savu darbu kaut ko dot un dot vietai un cilvēkiem, kuri ir tev svarīgi, kur tu jūties piederīgs. 

Tomēr toreiz man kā jaunietei pēc nostrādātiem sešiem gadiem vienā vietā radās vēlme kaut ko pamainīt, jo šķita, ka esmu nonākusi pārāk lielā rutīnā, kas mani sāka “smacēt”. Tāpēc nolēmu vēlreiz pamēģināt dzīvi ‒ ikdienu un darbu ‒ organizēt galvaspilsētā. Tomēr ikdiena Rīgā, lai cik vilinoša tā šķiet ar savām iespējām visās sfērās, bija tik ierobežota un bezpersoniska, ka arī šoreiz nespēju tur atrast vēlamo piepildījumu un jau pēc nepilniem diviem gadiem sapratu, ka joprojām ir lietas, kas mani vilina atpakaļ uz Vidzemes ziemeļiem. 

Galu galā, kas tad ir tas, kas mums liek atgriezties? Vai tieši pretēji ‒ doties prom? Manuprāt, tie ir cilvēki. Man tā ir ģimene, bez kuras, arī dzīvojot Rīgā, nespēju iztikt un braucu uz Valku ja ne katru nedēļas nogali, tad ik otro noteikti. Arī kolēģi darbavietās Valkā kļūst tuvāki, jo tu kā vietējais viņus labāk izproti, un, ja arī dažreiz ne, tad zini, ka tepat ir tavējie, ģimene, draugi, ar kuriem vari būt tu pats. 

Ir nepieciešams kādreiz kaut ko mainīt, iziet no savas komforta zonas, lai labāk izprastu sevi un novērtētu to, kas mums ir. Varbūt, sēžot nez kuru gadu vienā darbavietā, mēs nespējam saprast, kāpēc nejūtamies laimīgi. Iespējams, krasa dzīvesvietas maiņa visiem arī nepalīdzēs, bet varbūt ir vērts aizdomāties ‒ kāda būtu mana ikdiena bez ierastajām sejām. 

Šodien nespēju iedomāties labāku vietu par Valku, kur strādāt, kur skolot bērnus, kur pavadīt ikdienu, jo šeit jūtos ērti, šeit jūtos piederīga, noderīga un šeit ir tie cilvēki, ar kuriem gribu būt kopā.

Viedokļi

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju