Jā, esmu neglābjama optimiste

Šī nedēļa man ir īpaša, jo esmu pārkāpusi dzīves nogrieznim, kas liek izvērtēt piedzīvoto un ar sirdi izjusto, cerot, ka vēl gaidāmi daudzi skaisti dzīves brīži. Atklāti sakot, ir diezgan sarežģīti pieņemt to, kādu gadu skaitli rāda pase, bet man gribas domāt, ka cilvēks jūtas tā, kā viņš uztver lietas un domā par dzīvi. Jā, esmu neglābjama optimiste un joprojām uzskatu, ka lielākoties visi cilvēki ir labi. Nekad neesmu sevi un savu dzīvi salīdzinājusi ar citu cilvēku dzīves gājumu, nekad neesmu domājusi, ka, iespējams, kādam dzīves ceļš nav bijis tik akmeņains. Bet, ja tā padomā, kas vienam akmeņi, citam – jūras viļņu nogludināti oļi. Nekas šajā dzīvē nav vienkārši un viennozīmīgi.

Atceroties sevi vidusskolas laikā, domāju – nu kāda naiva muļķe biju, jo uzskatīju, ka dzīve ir tāda viegla padarīšana, bet toties tas bija skaists periods. Piederu pie tās paaudzes, kuriem studiju laiks un darba gaitas bija jāsāk trakajos deviņdesmitajos. Ja skatos ar šī laika acīm, tad, protams, tie tiešām bija nestabili un sarežģīti gadi, bet jaunībā cilvēks lietas uztver daudz vienkāršāk un, ja tā var teikt, liderīgāk, nesarežģījot dzīvi. Iespējams, tas manas paaudzes cilvēkiem palīdzēja izdzīvot un noturēties līmenī. Pārlapojot dzīves grāmatas lapaspuses, ir lietas, kuras vairs negribas pārcilāt, bet daudz vairāk ir to ierakstu likteņa grāmatā, par kuriem ir gandarījums. Tas ir par dzīves gājumā satiktiem cilvēkiem, izdzīvotiem mirkļiem, par pašas pieņemtiem lēmumiem, kas citu acīs šķituši pilnīgi aplami, bet joprojām esmu pārliecināta, ka tās ir manas dzīves vienas no lielākajām uzvarām. Man ir gandarījums, ka, mācoties 3. klasē mazajā Trikātas pamatskolā, jau tad man bija skaidrs, ka būšu žurnāliste. Ja godīgi, es tā nemaz īsti nezināju, ko tas nozīmē, bet man tik ļoti gribējās būt žurnālistei. Uzskatu, ka cilvēka dzīvē tā ir viena no lielākajām veiksmēm – darīt sirdij tuvu darbu. Tomēr ik pa laikam atceros, ka darbs nevar būt visa dzīve, ir lietas, kas ir tikpat foršas un iedvesmojošas. Man ir gandarījums, ka nenobijos un man ir divas meitas. Cenšos nedzīvot viņu dzīvi, jo tāpat skaidrs, ka mūsdienu jaunajai paaudzei ir atšķirīgs skats uz dzīvi. Kā mamma varu dot padomus, ja man tos prasa, bet ne gribēt, ka tagad mani bērni dzīvos tā, kā man šķiet pareizi esam. Tā man iemācījuši domāt daudzie interviju varoņi, jo, runājot un uzklausot dzīves stāstus, esmu daudz ko sapratusi. Bet tikpat daudz vēl jāsaprot, jo dzīve ir nebeidzamu pārsteigumu pilna. No sirds saku paldies visiem, kas mani apsveica, sakot sirsnīgus vārdus. Tas iedvesmo!

Viedokļi

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju