Kas gan tur slikts, ja mājdzīvniekus apglabā ģimenes kapos?

Kad žurnāliste Inga Karpova jau bija uzrakstījusi rakstu par mīļdzīvnieku apbedīšanu, redakcijā sākām diskusiju par to, kāpēc tomēr nedrīkst mīļo kaķīti vai sunīti, kas bijis kā ģimenes loceklis, apglabāt ģimenes kapos. Noteikumi to neatļauj. Jā. Noteikumi – ir nopietni, taču tos izdomā cilvēki un tiem jābūt ar pamatojumu. Sākām spriest, kāds tad ir pamatojums šim noteikumam. Diez vai pietiek ar skaidrojumu – nedrīkst un viss. Taisnības labad jāsaka, ka neesmu jautājusi, kāda ir noteikumu argumentācija, bet kolēģes jautājums  – bet kas tur slikts, ja visa ģimene, tai skaitā mājdzīvnieks, ir apglabāti vienos kapos? – palika bez atbildes. Tiešām? Kas tur slikts? 

Es zinu, ka, neskatoties uz noteikumiem, ir cilvēki, kas savu kaķīti ir apglabājuši ģimenes kapos. Svecīšu vakarā arī tam uzliek svecīti, un tuvinieki zina, ka te stūrītī zem puķes apakšā guļ Muris. Varbūt citiem cilvēkiem nepatīkot, ja cilvēku kapos aprokot arī kaķus un suņus, ieminas cita kolēģe. Nopietni? Varbūt vēl sāksim vētīt arī mūsu kapiem blakus apglabājamos kaimiņus, patīk mums aizgājējs vai ne? Mājās taču dzīvojam kopā vienā istabā, pat guļam vienā gultā ar mājdzīvniekiem, tad kāpēc saimnieku no mīluļa izšķirt?

Iespējams, varbūt par kādu niansi, kāpēc ir šādi noteikumi, neesmu aizdomājusies, bet man patiešām šķiet, ka savos ģimenes kapos apglabāt savu citos medību laukos aizdevušos mīļdzīvnieku būtu jauka izeja tajās apdzīvotās vietās, kur nav speciālas dzīvnieku kapsētas. 

Manuprāt, daudz nopietnāk ir jāvētī tas, ko mēs katrs iedomājamies stādīt savos aprūpējamajos kapos. Iedomājieties, ja blakus jūsu kapu pleķītim kāds iestāda skaistu pīlādzi. Rudenī tas birdina sārtas ogas, tās garāmejošie sabradā un skats ir pavisam nelāgs. Kaut skrien katru dienu grābt ogas, ja nevēlies sarkanu pļurgu uz celiņa. Vai pīlādžu stādīšana kapos ir aizliegta? Tādu noteikumu taču nav, ne? Jāteic, ka vismaz Valkas kapos cilvēki ir visai saprātīgi un daudz tādu koku, kas rudeņos birdina ne tikai lapas, bet arī ogas, nav. Esmu redzējusi tikai vienā vietā tādu skatu, kā tikko aprakstīju.

Secinājums – nav tādas vienas absolūtas taisnības. Ir tikai dažādi priekšstati par lietām. Un jo vairāk par kādu jautājumu diskutēsim, runāsim, jo prātīgāki noteikumi būs.

Viedokļi

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju