Katrs pelnījis cilvēcīgas vecumdienas

Kad skatos skaudras dokumentālās filmas, naktīs murgoju. Līdzīgi ir ar grāmatām, kuru turpinājumu redzu sapnī (murgā), iejūtoties izmeklētāju lomā un šķetinot noziegumus. No rīta pēcgarša ir slikta. Līdzīgi jutos, aizvadītajā nedēļā noskatoties visas trīs raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” sērijas operācijai “Sistēmas seniori” – cilvēki bez vārdiem, cilvēki sistēmā jeb kāda ir dzīve sociālās aprūpes centros. Ēst dod, gultu dod, bet tālāk? Naktī murgi nerādījās, taču sirds joprojām par to sažņaudzas. Sāp!

Man pašai ir vecmāmiņa ļoti cienījamā vecumā, kuru ļoti mīlu. Pirms dažiem gadiem bija vēl pavisam žirgta, bet tagad tikpat kā neredz, par to pati ļoti pārdzīvo. Pārvietojas ar spieķa palīdzību. Līdz gandrīz pilnībā zaudēja redzi, dzīvoja viena laukos dzīvoklī, tagad rūpes par vecmāmiņu uzņēmušies bērni, par to ļoti cienu gan savu tēti, gan tēta māsu, pie kuras Cēsīs dzīvo vecmāmiņa. 

Tas nebūt nav viegli strādājošam uzņemties rūpes par vecu cilvēku, kurš vairs pilnvērtīgi nespēj par sevi parūpēties. Atceros, ka vecmāmiņai bija grūti pamest savas mājas, kurās aizvadījusi visu dzīvi, un vēl grūtāk apzināties, ka vairs neredz mūs, tikai tādu vāju gaismu. Pērn kamols kaklā sakāpa, meklējot Ziemassvētku dāvanu, jo tā vairs nevarēja būt bilde rāmītī. Pasniedzu pledu, jo tas silda. Nemanot pienāca nākamie svētki un uzdevums vēl grūtāks. Staigāju gar tējas plauktiem, un viena no tējām smaržoja pēc bērnības – pļavu puķu. Tātad īstā! Jo tieši bērnības labākās atmiņas saistās ar laukiem un vecvecākiem. 

Sabiedrība noveco, un aizvien vairāk senioru tiek ievietoti sociālās aprūpes namos. Iemesli ir ļoti dažādi, kāpēc viņi tur nonāk. Daži ir vientuļi, citi nevajadzīgi saviem bērniem, vēl dažiem tas ir labākais risinājums. Bet, kad noskatījos “Aizliegtā paņēmiena” operāciju, nespēju noticēt, cik necilvēcīgi un dažviet skarbi izturas pret sirmgalvjiem un slimajiem. Necilvēcīgi jau šķita neatcerēties vārdus, bet, kad viena no sižetā redzētajām aprūpētājām kaunināja iemītnieku, sakot, ka nedos konfekti, jo viņš pats neprot aiziet uz tualeti, man tas bija par traku. 

Skatoties raidījumu, vilku paralēles ar Sociālās aprūpes nodaļu jeb, kā sabiedrībā mēs sakām, pansionātu Smiltenē. Domāju, kā ir Smiltenē. Pēdējo piecu (droši vien vairāk, bet precīzi neatceros) gadu laikā esmu tur ciemojusies dažādās reizēs – gan svētkos, gan tad, kad bijām saņēmuši sūdzības par tur notiekošo. Nē, man tur nav radinieku, taču daži iemītnieki kļuvuši mīļi. Pašos pirmsākumos, ik-reiz redzot gulošos cilvēkus, man acīs bija asaras. Ar laiku apzinājos un sāku to pieņemt. Tajās reizēs, kad esmu bijusi pansionātā, priekšstats par tur redzēto bija krietni labāks kā Rīgas un Pierīgas sociālās aprūpes namos. Protams, nezinu visu niansēs un gan jau arī te ir tālu līdz ideālam, taču Smiltenē esmu iepazinusi laipnu personālu (par pilnīgi katru nevaru apgalvot, jo nepazīstu). Un, kas nav mazsvarīgi, arī vietējās sabiedrības attieksme ir brīnišķīga, sākot no bērnudārza audzinātājām un viņu audzēkņiem, skolu jaunatnes, līdz pašdarbības kolektīviem un uzņēmējiem, kuri pansionāta iemītniekiem velta gan savu laiku, gan talantu. Bet, ja tomēr es kļūdos un kaut kas nav tā, pastāstiet, uzklausīšu!

Viedokļi

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju