Kolektīvā pielāgošanās

Ir jau augusta vidus. Tālu vairs nav septembris. Neraugoties uz to, ka aizvien nav skaidrības par to, kāds būs jaunais mācību gads, apzinīgākie vecāki gatavojas pirmajam septembrim un skolas sākumam. Domāt, ka pandēmijas otrais vilnis patiešām atgriezīsies un ka mācību process turpināsies martā ieviestajā kārtībā, būtu gaužām aplami, bet aizvien veikalos un citās publiskās vietās uzstādītās brīdinājuma zīmes par distances ievērošanu un roku dezinfekciju man liek justies bažīgi. Nedaudz gan uzmundrina apziņa, ka, neraugoties uz piesardzību, cilvēki rosās – tiek organizēti dažādi kultūras, sporta u.c. pasākumi un aktivitātes. Un cilvēki tiešām piedalās, dažos – izteikti vietēja mēroga – pat sparīgāk nekā citkārt.

Tā ir sagadījies, ka tieši šis gads manu radu un paziņu lokā ticis izvēlēts laulībām. Šis ir pasākums, kuram pāri gatavojas gadu vai pat vairāk iepriekš. Nespēju pat iedomāties, kā jutās viņi, kad uznāca pandēmijas vilnis, un cik daudz lēmumu, jaunu “par” un “pret” bija jāpieņem, jo neviens nezināja un vēl aizvien simtprocentīgi nezina, kas, kā būs, bet izvēles ir jāizdara – pieskaņot pasākumu pandēmijas prasībām vai līdz pēdējam optimistiski cerēt, ka viss atgriezīsies normālās sliedēs. Prieks man par visiem savējiem – neviens savus plānus apprecēties nav atcēlis, tomēr pielāgoties nācās un nāksies. Vai tas mums tagad un turpmāk būs jāpieņem kā norma – kolektīva pielāgošanās vīrusam? Ja tas ir tik daudz, kā divu metru distance un roku dezinfekcija, esmu ar mieru, bet, ja tas nosaka, ka turpināsim “tupēt” mājās?... Vai esam gatavi kam tādam atkal? Gribētos par to visu nedomāt, bet aizvien uzkrītošie ziņu virsraksti liecina, ka atslābt nedrīkstam.

Viedokļi

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju