Nedomāt ar telefonu

Pirms nedēļas, lasot laikrakstu “Diena”, pievērsu uzmanību intervijai ar pieredzes bagāto narkologu Jāni Strazdiņu tā iemesla dēļ, ka intervija sākās par problēmu, par ko nesen rakstīju “Ziemeļlatvijā”, proti, mūsu valdībai budžets ir svarīgāks par cilvēku veselību, jo tā uz laiku nolēma samazināt akcīzes nodokli stiprajam alkoholam, šādi atbildot Igaunijas valdības līdzīgam lēmumam. Lasot tālāk, nopriecājos, ka Strazdiņa kungs intervijā aktualizē vēl kādu tēmu, par ko tiešām ir jārunā arvien skaļāk, – kaut arī neviens nevar konkrēti zināt, kādas sekas šai problēmai būs pēc gadiem 20 līdz 30, kad izaugs šodienas bērni un pusaudži, tomēr prognozes nav labas.
Lūk, citēju Jāni Strazdiņu no “Dienai” sniegtās intervijas: “Visbriesmīgākās ir jauno tehnoloģiju atkarības – pusaudži lielāko daļu laika pavada pie kompjūtera, kad viņi tiek mājās. Naktīm tāpēc neguļ, no rītiem viņiem grūti mācīties, kad viņi iekāpj tramvajā, trolejbusā, autobusā, atkal ar skatu ir telefona ekrānā. Un, pat pa ielu ejot, redzam, ka katram trešajam mobilais telefons pie auss vai viņš kaut ko raksta. Arī šoferi turpina braukt un rīkoties ar mobilajiem telefoniem. Tās arī ir atkarības, tikai jaunās formās, un ar tām vēl būs lielas problēmas.”'

Viss ir labs, bet ar mēru. Es nenoliedzu to pozitīvo, ko sniedz mūsdienu tehnoloģijas, piemēram, internetā jebkurā brīdī var atrast vajadzīgo informāciju, taču man ļoti nepatīk, ja man kaut ko uzspiež ar varu, piemēram, visu pakalpojumu veikšanu tikai elektroniskajā vidē. Cilvēku saslēgšana vienā lielā, digitālā tīmeklī ir ļoti labs sabiedrības kontroles veids, un sociālie tīkli ir rīks, kas sabiedrību pieradina pie atrašanās virtuālajā vidē. Taču es pati gribu izlemt, vai to vēlos vai ne. Attiecībā uz “Facebook” savu profilu tur reģistrēju zināmā mērā piespiedu kārtā savas profesijas publiskuma dēļ, taču, ja es nebūtu žurnāliste, tad feisbukā neatrastos un nedomāju, ka no tā zaudētu. Esmu tur atradusi dažas saites uz dažiem interesantiem rakstiem, taču tādi ir arī drukātajā periodikā, ko lasu, bet par draugiem un paziņām un to, kur viņi bijuši un darījuši, uzzinu arī bez visiem sociālajiem tīkliem.

Mani priecē tas, ka arvien vairāk cilvēku aizdomājas par sociālo tīklu “invāziju” viņu prātā un zemapziņā un to, kādas tam nākotnē var būt sekas. Ja vecāki izmanto digitālās ierīces ar mērķi bērnu apklusināt, nevis lasa priekšā grāmatu vai dodas pastaigā, tas bruģē ceļu uz komunikācijas un emocionālām problēmām nākotnē, brīdina neirologi.

Man nesen arī bija prieks dzirdēt kaimiņa stāstīto, ka viņa dēls pusaudzis meklējot, kur var nopirkt podziņu mobilo telefonu, jo tādu lietot kļūstot stilīgi. Pat ja tas ir pusaudžu protests pret to, ko dara visi, tik un tā – apsveicami! Nav jāseko pūlim, jo princips “visi dara tā” iznīcina spēju domāt patstāvīgi un spēju analizēt notiekošo.

Viedokļi

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju