Par sargeņģeļiem

Ir notikumi, kas saviļņo un iesakņojas dziļi, dziļi. Šodien tieši par tādu gribu pastāstīt, jo pieļauju, ka daudzi par to nemaz nav dzirdējuši. 22. jūnijā notika skrējiensoļojums Rīga–Valmiera jeb 107 kilometrus garš skrējiens pusnaktī no Brīvības pieminekļa Rīgā līdz Svētā Sīmaņa baznīcas kliņķim Valmierā. Pagājušajā vasarā, esot Valmierā brīdī, kad vairāki dalībnieki sasniedza kliņķi, tas mani tik ļoti aizkustināja, ka zināju – reiz es arī līdzdarbošos šajā, nepārspīlējot, Latvijā emocionālākajā skrējienā. Vēl jo vairāk – tā ir labdarības ultra ar savu Rīga–Valmiera sargeņģeli, kas ir meitenīte ar īpašām vajadzībām. Līdzekļi tiek ziedoti sargeņģeļa ārstēšanai, kura ar savu ģimeni ir klātesoša šajā notikumā. Un esmu pateicīga, ka man šāda iespēja tika dota. Pirms turpinu, neliela vēsturiska atkāpe par šo notikumu.
107 kilometru garā Gladiatoru pastaiga trešās Atmodas laikā (1989–1993) kā ierocis cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu... Uzraksts “Brīvību Latvijai!” uz dalībnieku numuriem... Vietējo iedzīvotāju nesavtīgs atbalsts trases malā, gulēšana autobusu pieturās... Tie ir teiksmām apvīti nostāsti par skrējējiem pastalās un džinsos.

Šogad ultramaratons atzīmēja 30 gadu jubileju kopš pirmā Rīga–Valmiera 1989. gadā, kas risinājās trīs dienas pēc vēsturiskā Baltijas ceļa, kas 600 kilometru garumā stiepās cauri visām trim Baltijas valstu galvaspilsētām un vienoja divus miljonus iedzīvotāju.
Valsts himnas dziedāšana kopkorī pie Brīvības pieminekļa un starts pusnaktī zem trim Mildas zvaigznēm pašā Rīgas centrā jau vien ir īpaši. Atceros, ka pērn cauri Rīgai viens dalībnieks skrēja, pacēlis rokās virs galvas sarkanbaltsarkano karogu. Jau skatoties video, gribējās raudāt. Dzīvē to ir vērts piedzīvot – redzēt, gan kādas pārcilvēciskas spējas piemīt dalībniekiem trasē, gan tās mokas un neizsakāmo prieku, asaras uz kliņķa, gan fantastisko brīvprātīgo darbu. Pāri visam sargeņģeļi – Krista un Undīne ar savām ģimenēm. Sarunā ar vienu ultramaratonistu teicu, ka maksimums, ko es varu noskriet, ir desmit kilometru. Uz ko saņēmu atbildi: “Feini! Padomā, Krista un Undīne var tikai sapņot par to!” Jā, diemžēl. Taču, sadodoties rokās visi kopā, mēs varam paveikt brīnišķīgus darbus, lielas lietas. Un, ja varam ko dot otram, ir jādod! Patiesi priecājos, ka skrējiensoļojumu atbalsta arī mūsu pašu vietējais uzņēmums “Smiltenes piens”. No sirds paldies Matīsam Vecvagarim, kurš organizē ko tādu. Labais vairo labo!

Viedokļi

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju