Pedagoģe: Jēgpilna interneta lietošana bērniem jāsāk mācīt jau pirmajās klasēs

Ilze Zariņa, Āgenskalna sākumskolas vācu valodas skolotāja

Ja mēs gribam, lai jaunieši ikdienā izmanto iespējas, ko sniedz internets, - tai skaitā e-pakalpojumus - tas jāsāk mācīt jau no pirmās klases. To es secinu pēc pieredzes, strādājot ar sākumskolas skolēniem. Jo  jaunākā vecumā sāk stundā izmantot interaktīvas lietas, jo vieglāk viņi to pieņem un pamazām uztver kā pašsaprotamu.

Jo jaunāki ir  skolēni, jo vieglāk uztver pārmaiņas

Es 3.-6. klasēs sākumskolā mācu vācu valodu. Nesen izmēģināju stundu laikā iesaistīt arī viedierīces. Izveidoju nelielas spēles noteiktas tēmas apgūšanai un aicināju skolēnus izpildīt uzdevumu ar spēles palīdzību. Sākumā, kad metodiskajā dienā kolēģe mums par to stāstīja, es uz to skatījos diezgan skeptiski – 6.klase un telefons, tur būs spēlēšanās, mazie, nu nezinu gan. Kāpēc? Jo iepriekš tādas lietas nav bijušas un jaunumus ieviest nav vieglākais izaicinājums. Un es zinu, ka nākotnē, viņiem paaugoties, interaktīvu rīku izmantošana būs vēl vieglāk pielietojama, jo jau tagad viņi zina vairāk par mani un lieto dažādas tehnoloģijas savā ikdienā, pie tam ne tikai spēlītēm.  

Vēl, ko esmu novērojusi, - daļa bērnu ir gatavi mobilās ierīces izmantot jebkādām citām darbībām, tikai ne mācībām. Proti – viņi nemāk šīs lietas, kā jau minēju – izmantot jēgpilni. Īpaši to var novērto lielākās klasēs – kamēr vieni pilda skolotāja uzdoto, citi jau skatās jautrus video vai sarakstās. Ja to dara skolēni, kas jau darbu pabeiguši, var vēl saprast, jo gaidīt citus ir garlaicīgi. Bet gadās arī situācijas, kad skolotāja sagatavotais uzdevumus tiek ignorēts, jo cits, izklaidējošs saturs, šķiet interesantāks. Tehnoloģiju lietošanas pamati un mērķi ir jāmāca arī ģimenē, to nevar izdarīt skola vien. Taču tas daudzās ģimenēs ir pagrūti dažādu iemeslu dēļ – kādā varbūt nav jaunākās tehnoloģijas, citam bērnam vecāki aizliedz ar tām darboties, vēl citās savukārt pilnīgi nekontrolē, ko bērns dara pie datora vai ar savu telefonu. Ne vienmēr bērnam ir skaidrs, kāpēc un ar kādu mērķi pēkšņi stundā drīkstēs un/vai vajadzēs telefonu. 

Diemžēl mūsu mācību saturs nav pilnībā piemērots digitālo mācību līdzekļu izmantošanai. Jā, mūs, skolotājus mudina mācībās iesaistīt interaktīvās tāfeles, planšetdatorus, mobilos telefonus, taču, piemēram, vācu valodā, mācību saturs šīm ierīcēm jāsagatavo pašiem skolotājiem. Nav daudz uzreiz izmantojamu materiālu, esošos ne vienmēr skolas var iegādāties vai arī klasē nodrošināt katram bērnam savu planšeti. Materiālu gatavošana prasa ļoti daudz laika. Tātad, ja domājam par jaunu mācību saturu, šiem jautājumiem jābūt sakārtotiem valstiskā līmenī. Esmu saskārusies ar loģisku problēmu – vecāki nemaz neļauj bērniem izmantot mobilos datus un kāpēc gan viņiem tas būtu jāatļauj? Arī man pašai nav telefons ar interneta pieslēgumu vai planšete, līdz ar to ir arī daži ierobežojumi, lai jaunās lietas izmantotu par visiem 100%. Mans risinājums ir Power Point izmantošana, bet tas dažam šķiet par garlaicīgu. 

Svarīga ir vēlme mācīties – arī pieaugušajiem

Es nevaru ļoti sūdzēties par tehnoloģisko nodrošinājumu savā skolā. Esmu priecīga, ka ir pietiekami daudz projektori, katrā klasē ir dators, skolā ir interaktīvās tāfeles, tomēr tehnoloģiju klātbūtne vien vēl visu neatrisina, ir jābūt vēlmei tās apgūt un izmantot. Ir jābūt kolēģu atsaucībai, sadarbībai un drosmei jaunās lietas pieņemt. Ir skumji klausīties atrunas, ka “tas jau nav man”, “kam to vajag” un tamlīdzīgi. Ja nebūs vēlmes darboties, nekas nenotiks. Mani kolēģi lielākā daļa ir atsaucīgi un mēs savā starpā sadarbojamies. Es šeit runāju tieši par sevi.

Te arī ir atbilde uz jautājumu, kādēļ pieteicos Digitālo aģentu mācībām – tas ir svarīgi man pašai kā cilvēkam, mazāk kā skolotājam. Jā, ikdienā lietoju e-klasi, bet daudzas citas lietas man bija maz zināmas. Tomēr es zināju, ka ar laiku gribēšu iemācīties, piemēram, lietot e-parakstu, īpaši jau, kad uzzināju, ka no šā gada e-paraksts iedzīvotājiem ir bez maksas.

Varētu teikt, ka pēc digitālo aģentu mācībām, mums bija “mācības” mājās, kur ģimenei izstāstīju par e-paraksta un e-pakalpojumu iespējām un kopīgi nolēmām, ka mums nepieciešams e-paraksta lasītājs, ko arī iegādājāmies, kā arī eID karte. Arī kolēģus iepazīstināju ar lietām, ko apguvu mācībās un, ja būs tāda nepieciešamība, esmu gatava viņiem palīdzēt spert pirmos soļus portālā latvija.lv un e-pakalpojumu pasaulē.

Viedokļi

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju