Pie uguns sildīties

Jautājums “kur svinēsi Jāņus?” jūnijā iegūst teju sakrālu nozīmi, un ir pat neērti atbildēt – “nekur”, ja līgošana kādu gadu nudien nav padomā. Tad jau labāk paklusēt un izlikties, ka jautājums nav sadzirdēts. 

Es nedomāju, ka Līgo svētkos pilnīgi visiem obligāti jākurina ugunskurs, jāēd siers un jādzer alus, jāpin vainagi un jādzied līgodziesmas, jo galu galā tā ir katra paša izvēle, kā pavadīt 23. un 24.  jūniju, – svinēt vai ne šos kalendārā sarkanā krāsā atzīmētos datumus. Personīgi es nejūtu, ka man kaut kā pietrūkst, ja pavadu šo laiku nelīgojot un nejāņojot, taču te nu nonāku pie paradoksa, – vienas no manām mīļākajām bērnības atmiņām (cik nu es no savas bērnības atceros) saistās ar Jāņu svinēšanu. No pirmsskolas vecuma šīs atmiņas ir miglainas, bet skaistas – netālu no vecvecāku mājām pie Virešiem Gaujmalā kārts galā dega ugunskurs, izgaismojot tumsu. Vēlāk, kad mācījos skolā, Līgo svētkus un Jāņus (mana tēta vārdadienu) ar vērienu pie klātiem galdiem svinēja mūsu sešu dzīvokļu mājas pagalmā Smiltenē. Ak, kā mēs, bērni, šos svētkus gaidījām! Līgo vakarā gājām lasīt puķes, jau laikus pat nelielas ludziņas iestudējām, ko rādīt pieaugušajiem, bet galvenais notikums bija tas, ka gulēt varēja neiet ilgi – kamēr vien acis nekrīt ciet – un skatīties, cik skaisti naktī tumsā deg un dzirksteļo ugunskurs. Tā noskaņa jeb svētku “garša” uzplaiksna pat pēc daudziem gadiem. Varbūt atmiņa mani pieviļ, bet šķiet, ka manā bērnībā ugunskuru gaismiņas Jāņos bija redzamas visu kaimiņmāju pagalmos, bet tagad šā gaišuma naktī ir daudz mazāk (varbūt pilsētnieki brauc līgot pie lauku radiem un paziņām).

Bet stāsts ir par citu, – ja pieaugušajam cilvēkam Līgo svētki un Jāņi, kas gadu no gada atkārtojas, varbūt ir zaudējuši pirmreizīguma burvību un līdz ar to vēlmi svinēt, tad ir vērts pacensties savu bērnu dēļ un sarūpēt viņiem skaistus svētkus, kas pēc tam ilgi paliks atmiņā. 

Esmu lasījusi, ka kopumā mūsu atmiņas par agrīno bērnību vairāk ir vizuālas, nevis audiālas, un biežāk pozitīvas, nekā negatīvas. Gan teorija, gan prakse apstiprinot, ka pirmās paliekošās atmiņas bērniem veidojas no četru līdz septiņu gadu vecuma. Arī pirms tam ir atmiņas, bet tās drīzāk ir kā uzplaiksnījumi, sajūtas, mirkļi, brīža sajūtas, kas ir spilgtas, īsas, košas. Pašas šīs sajūtas nerodas, tās ir jāpiedzīvo, un kādam ir jārada vajadzīgā vide un apstākļi.  

Viena no Līgo dziesmām sākas šādi: “Es sakūru uguntiņu / No deviņi žagariņi: / Sildās Dievs, sildās Laima – / Mana mūža licējiņi, / Sildās mans augumiņis, / Sildās mana dvēselīte...”  Sasildīt dvēselīti arī,  manuprāt, ir skaistākā un galvenā drīz gaidāmo Līgo svētku būtība.

Viedokļi

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju