Spēks ir saknēs. Smiltenes fenomens meklējams vietējo cilvēku izvēlē

Stipri cilvēki, stipra pilsēta. Ar šādu moto Smiltene sākusi svinēt savu 100. dzimšanas dienu, kopš tai piešķirtas pilsētas tiesības.
Viens jubilejas sarīkojums jau ir aizvadīts 9. janvārī  Smiltenes novada Kultūras centrā. Tur teiktajās svētku uzrunās vairākkārt izskanēja doma, ka tieši vietējie cilvēki ir tie, kuri ar saviem ikdienas darbiem un attieksmi nosaka to, kāda  ir viņu pilsēta un cik labi tajā ir dzīvot.

Šad un tad tiek pieminēts Smiltenes fenomens, kad iedzimtie smiltenieši pēc izglītības iegūšanas nemeklē laimi citur pasaulē, bet atgriežas dzīvot un strādāt dzimtajā pilsētā, bet, ja nu kādu tomēr ceļi aizved tālāk, viņš tāpat neaizmirst vietu, kur uzaudzis (te var piebilst vien to, ka arī tie cilvēki, kuri dzimuši un uzauguši citur, bet kurus dzīve atvedusi uz Smilteni, šo pilsētu pieņem par savējo un līdzdarbojas tās izaugsmē).

Es esmu iedzimtā smilteniete un visu savu līdzšinējo mūžu esmu nodzīvojusi Smiltenē, izņemot studiju laiku Rīgā. Man citas labākas un citas skaistākas pilsētas par Smilteni nav, taču, ja man jautātu, kāpēc, es to atbildē tūlīt nevarētu noformulēt. Tas tā vienkārši ir. Tas ir tāpat kā elpot, – mēs taču neanalizējam elpošanas procesu, to, kā tas notiek.  

Tāpat kā cilvēki, aug arī pilsētas. Taču tā Smiltene, kas bija agrāk, nekur nav pazudusi, – tā ir manī un citos cilvēkos, kuri to piedzīvojuši. Aizveru acis un atsaucu atmiņā savas bērnības Smilteni, un tepat jau viņa ir, epizodiskos fragmentos kā kaleidoskopa stikliņos. Saldējuma kiosks pie autoostas un bērnu gaidas, ko šoreiz atvedīs, – ak, kaut tikai tā nebūtu dzeltenā, skābenā “Vēsma”, labāk, lūdzu kādu citu! Ķēžu karuselis kalnā pie kultūras nama, un nelabuma sajūta pēc vizināšanās. Garšīgās kūciņas kafejnīcā “Veldze”. Un vēl, un vēl...Jocīgi, bet atmiņā palikušas pat atsevišķas smaržas, piemēram,  kā smaržoja bērniem dalītās jaungada paciņas tēta darbavietas, 7. ceļu daļas, eglītē Jāņukalna ēkas zālē (skaistās koka ēkas vairs nav, tā nodega ugunsgrēkā) vai arī  aromāts no kvasa mucas pilsētas centrā pie bijušā “Apinīša”.   

Tagad ar savu pilsētu katru darba dienas rītu sasveicinos, ejot uz darbu. Vizuāli tā ir cita Smiltene, mūsdienīga un pārbūvēta, taču faktiski tā ir tā pati manas bērnības pilsēta, tikai izaugusi, aug un turpina augt, jo pilsētas nenoveco un neaiziet mūžībā kā cilvēki. Cilvēki tām atstāj pēctecību, un laimīgas ir tās pilsētas, kurām labi cilvēki atstāj labu pēctecību.

Koka spēks slēpjas tikai tā saknēs. Lai izveidotos spēcīga sakņu sistēma, ir vajadzīgs laiks. Un, kad es tagad Smiltenes simtgadē aizdomājos par savas pilsētas fenomenu, tad pieļauju, ka atbilde ir vietējo cilvēku izvēlē – būt Smiltenē vienmēr, saukt šo  pilsētu par savām mājām uz mūžu, un attiecīgi ar rūpēm un mīlestību pret savu pilsētu arī izturēties.

Viedokļi

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju