Uzmanību, lācis!?

Vai Latvijā lāču kļūst vairāk un vai turpmāk ogotājiem, sēņotājiem, orientieristiem, atpūtniekiem – ikvienam, kurš uzturas mežā, būs jārēķinās ar iespējamu sastapšanos ar šo dzīvnieku un būs arī jāmāk ar viņu dalīt dzīves (meža) telpu? Par to nākas aizdomāties, pēdējo gadu laikā uzklausot arvien vairāk stāstu arī par mūsu puses novadu mežos ieraudzītiem lāčiem, tai skaitā lāču bērniem.

Papētot internetā pieejamo informāciju, nākas secināt, – ar lāčiem mežā būs vien jāmāk sadzīvot.  Šogad tiek saņemts arvien vairāk ziņojumu par savvaļā manītiem brūnajiem lāčiem, un šī ir viena no liecībām, ka pēdējo gadu laikā ķepaiņu skaits Latvijā palielinājies, plašsaziņas līdzekļiem atzinuši Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) speciālisti. Viņi arī skaidro, ka Latvijā lāči ienāk no Igaunijas un Krievijas, taču  pagaidām joprojām nav oficiāla apstiprinājuma tam, ka lāči mūsu valsts teritorijā vairotos.

Latvijā nav fiksēti gadījumi, kad savvaļas lāči uzbrūk iedzīvotājiem, tomēr pēdējos gados ir bijušas situācijas, kad savvaļas lāči no cilvēkiem nebaidās, tā portālam lsm.lv norādījusi DAP Dabas aizsardzības departamenta vadītāja Gita Strode.

Lai izvairītos no sastapšanās ar lāci, speciālisti iesaka ievērot šādus noteikumus: pastaigas laikā turēties uz meža takām un ceļiem, laiku pa laikam uzkāpt uz kāda zara, ierunāties vai iedziedāties, rūpīgi vērot apkārtni, lai dzīvnieka klātbūtni varētu laikus pamanīt. Ja nu tomēr lācis ceļā ir pagadījies, tad  netuvoties dzīvniekam un neaiztikt viņa mazuļus, iespējami ātri, bet neskrienot, doties projām, negriezt lācim muguru, bet atkāpties atmuguriski, neskatīties lācim acīs, jo dzīvnieks var to uztvert kā izaicinājumu, uzvesties klusi, līdz dzīvnieks dodas savās gaitās.

Ko darītu es, ja mežā satiktu lāci? Vai man izdotos ievērot šos noteikumus? Par to pat negribu domāt. Jau iztēlojoties vien, ir ļoti neomulīga sajūta, turklāt ikviens teorētisks prātojums realitātes priekšā var nobālēt. Meža lietās zinoši cilvēki man teikuši, ka mežā vairāk jābaidās no mežacūku vai aļņu mammas nekā no lāča. Savulaik daudzus gadus nodarbojos ar orientēšanās sportu. Distancē meklējot kontrolpunktus, bija gadījumi, kad pāris desmitu metru attālumā mežacūku mamma ar sivēniem aizskrēja uz vienu pusi, es – uz otru, citreiz pavisam tuvu redzēju alni stāvam meža pļavas malā, taču man nekādu baiļu nebija. Pat prātā neienāca, ka no šiem dzīvniekiem jābaidās, tāpēc vēlāk ar izbrīnu klausījos, ka kāds paziņa drošības apsvērumu dēļ uzrāpies kokā, lai paglābtos no staltbrieža, kuru pārņēmuši auru laika hormoni.

Tagad dzirdētie stāsti par lāčiem rosina mainīt meža uztveršanu tikai kā ogu un sēņu vietu vai skaistu vietu pastaigām un atpūtai. Mežs ir arī mājas meža zvēriem, un cilvēks tur ir ciemiņš, tikai tie uzvedības noteikumi šādā gadījumā ir vēl tādi pasveši.

Viedokļi

Uz Ziemellatvija.lv pilno versiju